Kas ir naudas kvantitātes teorija?

Tika uzskatīts, ka naudas kvantitātes teorija radās 16. gadsimtā. Tā bija tieša atbilde uz cenu pieaugumu, ko izraisīja zelta un sudraba pieplūdums no Amerikas kontinentiem Eiropā. 1800. gadu sākumā ekonomists Henrijs Tortons radīja to, kas tika uzskatīts par galīgo monetārās ekonomikas apgalvojumu. Viņa teorija būtībā apgalvoja, ka jo vairāk naudas ienāk ekonomikā, jo augstāka ir inflācija un ka naudas piedāvājuma palielināšanās ne vienmēr izraisa palielinātu ekonomisko izlaidi.

Kas attiecas uz ekonomikas teorijām, naudas kvantitātes teorija ir viena no visvienkāršāk saprotamajām. Piemērs tam varētu būt tas, ka tad, kad naudas daudzums ekonomikā dubultojas, cenas galu galā dubultojas. Tas tiek skaidrots ar to, ka, jo arvien vairāk naudas tiek ievadīts ekonomikā, tā kļūst daudz retāk sastopama, tāpēc tā zaudē savu sākotnējo vērtību. Tātad lielākajā daļā ekonomiku tas rada ciklu, jo mērķis ir pievienot sistēmai ienākumus, bet, to darot, naudas vērtība samazinās, radot lielāku vajadzību pēc ienākumiem utt.

Naudas kvantitātes teorija ir izskaidrota, izmantojot vienkāršu vienādojumu, ko var piemērot daudzām dažādām ekonomikām. Matemātiskā formula M*V = P*T tiek pieņemta kā pamata vienādojums tam, kā naudas piedāvājums ir saistīts ar monetāro inflāciju. Burts M apzīmē naudu; V apzīmē ātrumu jeb naudas maiņas reižu skaitu; P apzīmē vidējo cenu līmeni; un T apzīmē darījumu apjomu.

Šai ekonomikas teorijai ir daudz piekritēju, kuri piekrīt, ka šis vienkāršais risinājums ir precīzs, taču kopš Tortons savas idejas publiskoja, ir bijuši kritiķi. Jau kopš slavenā 20. gadsimta ekonomista Džona Meinarda Keinsa darbiem daudzi ir teikuši, ka ātrums ir neparedzams un tāpēc to nav iespējams precīzi izmērīt. Daudzi uzskata arī, ka naudas kvantitātes teorija ir precīzs ilgtermiņa ekonomikas vērtētājs, bet vājš īstermiņa finanšu rādītājs.