Kas ir neatvairāms impulss?

Parasti tiek uzskatīts par īpašu samazinātas kapacitātes aizsardzības veidu, neatvairāma impulsa ir aizsardzība ar attaisnojumu, nevis aizsardzība pret bezdarbību. Kad kāds apgalvo, ka ir bijis neatvairāma impulsa varā, tad viņš atzīst, ka ir izdarījis darbību, kas tiek apsūdzēta kā noziedzīgs nodarījums. Taču aizstāvība ir tāda, ka darbība, kas tika veikta, tika veikta bez kontroles, un tāpēc tā nav atbildētāja atbildība. Persona, kas uzbrūk personai, kura, iespējams, ir nodarījusi viņam kaitējumu pagātnē, bet ne pašaizsardzības situācijā, var apgalvot, ka pagātnes traumas dēļ nav spējusi kontrolēt savu rīcību uzbrukuma brīdī..

Ir vairākas valstis, kurās apsūdzētais var izmantot neatvairāmu impulsu kā aizstāvību, piemēram, Anglija un daži ASV štati. Citas jomas pieļauj noteiktus gadījumus strīdēties ar neatvairāma impulsa aizsardzību, lai gan tikai īpašos apstākļos. Šis ierobežojums bieži vien ļauj izmantot šādu aizstāvību tik ilgi, kamēr tas izraisītu notiesājošu spriedumu par mazāku apsūdzību, piemēram, slepkavības nozieguma lietā, kas tiek aizstāvēta ar rīcībspējas samazināšanos, kuras rezultātā tiek pieņemts notiesājošs spriedums par pārkāpumu.

Dažās jomās veiksmīga neatvairāmas impulsa aizsardzības izmantošana var izraisīt obligātu ārstēšanu psihiatriskajā iestādē, nevis atbrīvošanu vai ieslodzījumu korekcijas iestādē. Testu, lai noteiktu, vai kāds ir bijis neatvairāma impulsa ietekmē, bieži tiek saukts par testu “policists pie elkoņa”. Lai gan šī testa laikā var uzdot dažādus jautājumus, būtībā testa mērķis ir noteikt, vai persona būtu izdarījusi darbību, ja tajā brīdī viņam blakus stāvētu policists. Tas nevērtē sajūtu, vai atbildētājs saprot pareizo un ļauno, bet gan to, vai atbildētājs tobrīd varēja kontrolēt savu rīcību.