Neoklasicisma mūzika jeb jaunā klasiskā mūzika ir mūzikas stils, kas smēlies iedvesmu no tradicionālajiem klasiskās mūzikas elementiem, tostarp emocionālās atturības, līdzsvara, kārtības un skaidrības. Mūzika, kas bija populāra starp Pirmo un Otro pasaules karu, bija atspēkojums daudz mazāk formālai un emocionālākai romantisma perioda mūzikai. 20. gadsimta pirmajā pusē komponistu sacerētās neoklasicisma mūzikas mērķis bija atjaunot saikni ar mūzikas tradīcijām pēc muzikālo eksperimentu viļņa 20. gadsimta sākumā. Komponisti nevēlējās ignorēt mūzikas attīstību pēc klasiskā perioda, bet gan vēlējās no jauna ieviest skaidru formu, tonālo centru un melodisku elementu. Klasiskajai struktūrai viņi pievienoja modernākus hromatiskus elementus, disonanses izmantošanu un daudzveidīgu ritmu, kas tika izstrādāts kopš klasiskā perioda.
Viens no pirmajiem darbiem, ko var dēvēt par neoklasicisma mūziku, bija Sergeja Prokofjeva 1. simfonija Re mažorā, ko komponists nosauca par klasisko simfoniju. Šis 1917. gadā rakstītais darbs bija četrās daļās Franča Jozefa Haidna simfonijas stilā, lai gan komponists klasiskajā formā izmantoja modernas tehnikas un simfonija atspoguļo paša komponista kompozīcijas balsi. 1920. gados Igors Stravinskis komponēja dažus darbus, kas kopumā atskatījās uz Volfganga Amadeja Mocarta vai Johana Sebastiāna Baha stilu. Šajos darbos tika izmantoti daudz mazāki muzikālie ansambļi nekā viņa iepriekš izmantotie lielformāta orķestri un iekļauti pūšaminstrumenti, klavieres un kamerorķestri. Ievērojami darbi no viņa neoklasicisma perioda ir Dumbartona Ouksa koncerts un Psalmu simfonija.
Stravinskis uzskatīja, ka komponista spēju izteikt savu muzikālo personību neierobežo klasiskās formas pārņemšana, bet komponēšana noteiktā kārtībā varētu ļaut plašāk izpaust muzikālās idejas. Ne visiem neoklasicisma mūzikas komponistiem bija līdzīgi mērķi, un komponisti ar ļoti atšķirīgu stilu tika uzskatīti par daļu no neoklasicisma kustības. Vācu komponists Pols Hindemits 1920. gados sarakstījis darbus, kuros kontrapunkts izmantots kompleksi, parādā Baham, un šī mūzika arī dēvēta par neoklasicismu.
Mūziku, kas atsauc atmiņā Baha un viņa laikabiedru laiku, mēdz dēvēt arī par neobaroku. Dmitrijs Šostakovičs prelūdiju un fūgu komplektu klavierēm uzrakstīja daļēji, iedvesmojoties no apbrīnas par Bahu, un šo darbu varētu dēvēt par neoklasicisma mūziku, lai gan tas ir uzrakstīts paša Šostakoviča muzikālā darba idiomā. Šostakovičs arī rakstīja skaņdarbus tradicionālo mūzikas formu ietvaros, jo bija problēmas ar sava laika politiskajām autoritātēm, kuras pauda uzskatu, ka daļa no viņa mūzikas ir ārpus plašākas sabiedrības.