Neoklasicisms, kā tas attiecas uz mūziku, attiecas uz laika posmu 20. gadsimtā, konkrēti no 1920. līdz 1950. gadam vai aptuveni starp pirmo un otro pasaules karu. Šajā periodā komponisti centās pārskatīt agrākos mūzikas principus. Komponisti galvenokārt rūpējās par klasiskajā periodā izplatītajiem mūzikas principiem, bet arī pārskatīja ideālus no citiem mūzikas periodiem, piemēram, baroka un renesanses.
Klasiskā perioda mūzika galvenokārt tika balstīta uz tādiem estētiskiem jēdzieniem kā emocionāla atturība, līdzsvars un kārtība. Šie principi pretstatīja romantisma perioda koncepcijas, kurās komponisti tiecās izmantot mūziku līdz emocionālajai galējībai. Tie arī atšķīrās no koncepcijām 1900. gadu sākuma mūzikā, kas lielākoties bija eksperimentāla. Neoklasicisma komponisti nevēlējās pilnībā likvidēt neklasiskos principus, jo uzskatīja, ka šie jēdzieni patiesībā joprojām ir vērtīgi, taču viņi vēlējās izrādīt cieņu pret vecajiem stiliem un noteikt mūzikai dažas pamata robežas, lai padarītu to pieejamu un saprotamu. Tādējādi neoklasicisma komponisti apvienoja klasiskās koncepcijas ar muzikālajiem sasniegumiem, kas bija notikuši, lai izveidotu pilnīgi atšķirīgu kompozīcijas filozofiju.
Trīs muzikālajā neoklasicismā uzsvērtie elementi bija ritms, kontrapunkts un tonalitāte. Ar džezu kā galveno ietekmi neoklasicisma komponisti bieži iekļāva aditīvu ritmu un sinkopāciju. Aditīvais ritms ir vieta, kur ritmiskā sajūta kontrastē ar to, kā mūzika tiek bloķēta vai mērīta, savukārt sinkopēšana ir uzsvara izvietošana uz ritma apakšnodaļu. Kontrapunkts, baroka periodā izplatīts elements un pilnveidots J. S. Baha mūzikā, attiecas uz divām vai vairākām balsīm, kas viena otru papildina, bet ir ritmiski un melodiski neatkarīgas. Tonalitāte ir toņu attiecību veidošana, pamatojoties uz vienu taustiņu vai tonālo centru.
Neoklasicisms Eiropā attīstījās pa divām galvenajām līnijām — franču un vācu. Franču neoklasicisma atbalstītāju vidū bija tādi komponisti kā Ēriks Satī un Igors Stravinskis. No Vācijas puses bija tādi komponisti kā Pols Hindemits un Feručo Busoni. Amerikas Savienotajās Valstīs tādi nozīmīgi komponisti kā Nadia Bulange un pat “atonālais” Arnolds Šēnbergs nodeva neoklasicisma idejas no šiem līderiem tādiem mūziķiem kā Ārons Koplands un Albans Bergs.
Neoklasicisms patiesi ir mūzikas filozofija, kas ietver vēlmi atgriezties pie tā, ko komponisti ir darījuši iepriekš. Tas nozīmē, ka komponistu, kas dzimis pēc Otrā pasaules kara, joprojām var klasificēt kā neoklasicismu un ka komponistus nevar uzskatīt par baložiem, pamatojoties tikai uz datumiem. Turklāt komponisti bieži maina savu kompozīcijas pieeju, mācoties un saskaroties ar jaunām idejām, kas nozīmē, ka daži komponisti savā skaņdarbā ir izgājuši vai var iziet cauri neoklasicisma posmiem.