Neverbālās mācīšanās traucējumi vai traucējumi ir mācīšanās stāvoklis, kurā bērnam ir grūtības saprast stundas, kas ietver neverbālu komunikāciju, parasti skolas vidē. Daži bērni var ciest no sociālo un motorisko prasmju trūkuma, liekot viņiem attālināties no vienaudžiem un kļūt kautrīgiem. Neverbālās mācīšanās traucējumi bieži netiek diagnosticēti vai nepareizi diagnosticēti kā uzmanības deficīta traucējumi (ADD) vai uzmanības deficīta-hiperaktīvi traucējumi (ADHD), dažreiz pat autismam, jo šiem traucējumiem var būt līdzīgi simptomi.
Persona, kas identificēja un nosauca neverbālās mācīšanās traucējumus kā tādu, bija Dr. Bairons P. Rurks, neiropsihologs, kurš 1985. gadā definēja šo traucējumu kā “smadzeņu labās puslodes disfunkciju”. Šī smadzeņu daļa ir atbildīga par “telpiskās, intuitīvās, organizatoriskās un izvērtējošās” informācijas apstrādi, ko uzskata par neverbālu. Vēl viens iespējamais cēlonis, ko norādīja Dr. Rurks, ir nervu sistēmas baltās vielas traucējumi, kas izraisa sliktu “ziņojumu” pārraidi starp labo un kreiso puslodi. Nav skaidrs, vai iedzimtība un gēni ir nozīmīgi faktori neverbālās mācīšanās traucējumiem.
Pretēji izplatītajam uzskatam, bērns, kurš cieš no neverbālās mācīšanās traucējumiem, bieži ir īpaši spilgts, dažreiz pat tiek uzskatīts par “apdāvinātu”, pamatojoties uz viedo koeficientu (IQ) testiem. Viņš ir arī ļoti artikulēts, ļoti labi izpauž sevi ar verbāliem līdzekļiem un mēdz būt prasmīgs lasīt. Tomēr viņam ir grūti izprast matemātikas stundas, piemēram, teksta problēmas un ģeometriskās formas. Bērnam var būt arī vāja virziena izjūta, un viņam slikti izprot zinātniskus un abstraktus jēdzienus; tā vietā viņš tos saprot tiešā nozīmē. Var novērot arī motorikas un koordinācijas prasmju trūkumu, piemēram, sportā un citās fiziskās aktivitātēs, īpaši ķermeņa kreisajā reģionā.
Papildus motoriskajām un abstraktajām spriešanas prasmēm bērnam ar neverbālās mācīšanās traucējumiem parasti ir sliktas sociālās prasmes, un viņi slikti veic grupas aktivitātes. Viņš nezina, kā apstrādāt neverbālos signālus, kas parasti pauž emocijas, piemēram, smaidu, sarauku uzaci vai žāvas. Tā rezultātā bērnam bieži būs grūti iegūt un uzturēt draugus, un viņš ķersies pie noslēgtības un vienatnes.
Lai ārstētu bērnu ar neverbālās mācīšanās traucējumiem, ir nepieciešama liela “apmācība” gan aizbildnim, gan bērnam. Rutīnas un paredzama vide palīdzēs bērnam justies mierīgam un sniegs pārliecību, ka viņš var labi veikt noteiktas darbības. Ja notiek kādas izmaiņas, aizbildnim jāsagatavo bērns un iepriekš ar viņu jārunā. Jebkuru darbu, aktivitāšu un citu notikumu pierakstīšana palīdzēs bērnam saglabāt un sakārtot informāciju viņam saprotamā valodā. Ārstēšana var ietvert arī uzvedības un valodas terapiju, lai risinātu sociālās prasmes.