Kas ir nigrostriatālais ceļš?

Sākuma punkts ir melnās vielas kompaktā daļa (pars compacta), kurā koncentrētas dopamīnu ražojošās šūnas. Blakus tai atrodas melnās vielas tīklveida daļa (pars reticulata), kas dopamīnu neražo un darbojas kā bazālo kodolu izejas struktūra ar pilnīgi citu uzdevumu.

No kompaktās daļas šķiedras dodas uz augšu, iet cauri vidussmadzeņu un starpsmadzeņu apvidum un sasniedz svītroto ķermeni, kas sastāv no astes kodola (nucleus caudatus) un čaulas (putamen). Izkliede ir ļoti plaša: viena šūna izveido milzīgu skaitu galu un aptver lielu audu apjomu.

Tieši šis plašais zarojums padara šīs šūnas neaizsargātas. Tik gara un tik daudz sazarota izauguma uzturēšana prasa lielu enerģijas patēriņu, un tāpēc šīs šūnas ir jutīgākas pret vielmaiņas traucējumiem un oksidatīvo stresu nekā daudzas citas smadzeņu šūnas.

Smadzeņu garoza nepārtraukti piedāvā iespējamās kustības. Bazālie kodoli darbojas kā atlases sistēma: tie izvēlēto kustību atbrīvo, bet visas pārējās nomāc. Šo atlasi veic divi ceļi svītrotajā ķermenī, kurus mēdz saukt par tiešo un netiešo.

Dopamīns uz šiem diviem ceļiem iedarbojas pretēji, jo tie nes dažādus receptoru veidus: vienu tas ieslēdz, otru nomāc. Rezultātā abos gadījumos iznākums ir viens un tas pats: kustība kļūst vieglāk sākama un plūstošāka.

Kad dopamīna trūkst, līdzsvars nosveras uz nomākšanas pusi. Kustība kļūst lēna un sīka, sākšana prasa piepūli, roku šūpošana ejot mazinās, raksts kļūst sīkāks, seja mazāk izteiksmīga. Vienlaikus parādās trīce miera stāvoklī un muskuļu stīvums.

Pretēja aina rodas, ja dopamīna darbība ir pārmērīga: rodas liekas, nekontrolējamas kustības, ko sauc par diskinēzijām. Tieši šis mehānisms izskaidro daļu no ilgstošas Pārkinsona slimības ārstēšanas blakusparādībām.

• Kustību sākšanas atvieglošana un lieku kustību nomākšana.
• Kustību apjoma un ātruma pielāgošana uzdevumam.
• Iemācītu kustību virkņu izpilde bez apzinātas kontroles.
• Līdzdalība ieradumu veidošanā un mācīšanā ar atkārtojumu.
• Muskuļu tonusa regulēšana kopā ar citām bazālo kodolu struktūrām.

Slimības pamatā ir melnās vielas dopamīnu ražojošo šūnu pakāpeniska bojāeja. Atlikušajās šūnās uzkrājas olbaltumvielu sakopojumi, kuros galvenā sastāvdaļa ir alfa sinukleīns. Melnā viela pamazām zaudē savu tumšo krāsu, un tas ir redzams pat ar neapbruņotu aci.

Kustību simptomi parādās tikai tad, kad zaudēta liela daļa šo šūnu, jo sistēma ilgi spēj kompensēt trūkumu. Tieši tāpēc diagnozes brīdī process jau ir ildzis gadus, un tieši tāpēc tik intensīvi meklē agrīnas pazīmes.

Pirms kustību traucējumiem bieži parādās citi simptomi: ožas pavājināšanās, aizcietējumi, miega traucējumi ar sapņu izdzīvošanu kustībās, nomāktība. Tie nav specifiski un paši par sevi diagnozi nenosaka, bet kopā ar kustību pārmaiņām tie veido tipisku ainu.

Ar šo slimību strādā neirologs, bieži ar papildu pieredzi kustību traucējumu jomā, kopā ar fizioterapeitu, ergoterapeitu un logopēdu. Atsevišķos gadījumos, kad medikamentu iedarbība kļūst nevienmērīga, tiek apsvērta dziļā smadzeņu stimulācija, ko veic neiroķirurgs.

Ne katrs kustību palēninājums ir Pārkinsona slimība. Līdzīgu ainu var radīt zāles, kas bloķē dopamīna receptorus, pirmām kārtām daļa antipsihotisko līdzekļu un dažas pretvemšanas zāles. Šādu stāvokli sauc par zāļu izraisītu parkinsonismu, un tas bieži ir atgriezenisks pēc zāļu maiņas, ko veic tikai ārsts.

Ceļu var bojāt arī atkārtoti sīki asinsrites traucējumi bazālo kodolu apvidū, smadzeņu iekaisumi, saindēšanās ar dažām ķīmiskām vielām un retas iedzimtas slimības. Atsevišķa grupa ir slimības, kurās bojāti ne tikai dopamīna neironi, bet arī citi ceļi, un tās norit citādi un slikti reaģē uz parasto terapiju.

Svītrotā ķermeņa paša bojāeja rada pretēju ainu: pārmērīgas, raustīgas kustības, kā tas notiek Hantingtona slimībā. Tas labi parāda, ka runa nav par vienu slēdzi, bet par tīkla līdzsvaru.

Diagnoze pirmām kārtām ir klīniska. Neirologs vērtē kustību ātrumu un apjomu atkārtotās kustībās, muskuļu tonusu, trīci, gaitu, stāju un līdzsvaru, kā arī simetriju, jo tipiski simptomi sākas vienā ķermeņa pusē.

Magnētisko rezonansi veic galvenokārt tāpēc, lai izslēgtu citus cēloņus: asinsvadu bojājumus, audzējus, hidrocefāliju. Pašu dopamīna ceļu tajā tieši neredz. Šaubu gadījumā izmanto īpašu radioizotopu izmeklējumu, kas parāda dopamīna pārnesēju blīvumu svītrotajā ķermenī un ļauj atšķirt dopamīna sistēmas slimību no citiem trīces cēloņiem.

Papildus informāciju dod ožas pārbaude, novērojums par atbildi uz terapiju un dažkārt miega izmeklējums. Neviens atsevišķs tests diagnozi neaizstāj; svarīga ir simptomu kopa un to attīstība laikā.

1. Simptomu un to sākuma laika precīza izvēršana, tostarp par miegu, ožu un vēdera darbību.
2. Neiroloģiskā izmeklēšana ar kustību ātruma, tonusa un gaitas vērtēšanu.
3. Lietoto medikamentu saraksta pārskatīšana, lai izslēgtu zāļu izraisītu parkinsonismu.
4. Galvas magnētiskā rezonanse citu cēloņu izslēgšanai.
5. Neskaidros gadījumos dopamīna pārnesēju attēlveidošana un atkārtota novērtēšana pēc laika.

Visbiežāk Pārkinsona slimībai raksturīgo trīci sajauc ar esenciālo trīci. Atšķirība ir raksturā: Pārkinsona slimībā trīce parādās miera stāvoklī un mazinās, sākot kustību, bet esenciālā trīce parādās tieši darbības laikā, piemēram, turot glāzi vai rakstot. Esenciālā trīce bieži ir abās rokās vienlaikus un mēdz būt ģimenē.

Otra sajaukšana ir normāla novecošana. Kustību palēnināšanās ar gadiem ir raksturīga visiem, bet tā ir simetriska un pakāpeniska. Vienas puses kustību palēnināšanās, roku šūpošanas zudums vienā pusē un sīks raksts ir pazīmes, kas prasa izmeklēšanu.

Trešā sajaukšana skar ceļus smadzenēs. Antipsihotiskie līdzekļi vēlamo iedarbību panāk, ietekmējot citus dopamīna ceļus, bet blakusparādības kustībās rodas tieši nigrostriatālā ceļa bloķēšanas dēļ. Tāpēc zāļu izvēlē nozīme ir tam, cik izvēlīga ir konkrētās vielas iedarbība.

Šī sistēma ir veidota ar lielu rezervi. Atlikušās dopamīna šūnas palielina ražošanu, sinapses kļūst jutīgākas, un smadzenes pārkārtojas tā, lai kustību vadība saglabātos gandrīz nemainīga. Rezultātā ārēji viss izskatās kārtībā, kamēr rezerve nav izsmelta.

Tieši šī rezerve ir gan laba ziņa, gan liela problēma. Laba tāpēc, ka cilvēks gadiem ilgi dzīvo bez traucējumiem. Problēma tāpēc, ka jebkura ārstēšana, kas mēģinātu šūnas pasargāt, tiek sākta tad, kad lielākā daļa no tām vairs nav glābjamas.

No tā izriet pētniecības virziens, kas mūsdienās ir viens no aktīvākajiem neiroloģijā: meklēt pazīmes, kas parādās vēl pirms kustību simptomiem. Ožas zudums, sapņu izdzīvošana miegā ar kustībām un aizcietējumi ir tieši šādi kandidāti. Pagaidām neviens no tiem nav pietiekami precīzs, lai kalpotu par skrīninga testu, un tos nevajadzētu interpretēt pašam.