Nolaidības likums ir deliktu tiesību sfēra, kuras mērķis ir piešķirt atlīdzību cietušajiem, kuriem nodarījis kaitējumu kāds, kurš rīkojas bez atbilstoša līmeņa aprūpes. Lai prasība par nolaidību būtu pamatota, ir jākonstatē četri elementi: pienākums pret cietušo, šī pienākuma pārkāpums no nolaidīgās puses, kaitējums, kas nodarīts cietušajam, un pārkāpums ir šī kaitējuma cēlonis. Turklāt likums par nolaidību nosaka, ka dažas darbības izraisa automātisku pārkāpumu neatkarīgi no citiem faktiem, ko sauc par nolaidību kā tādu. Jebkura puse, par kuru tiek konstatēts, ka tā rīkojusies nolaidīgi, var izvirzīt vienu vai vairākus iebildumus, lai samazinātu vai noraidītu prasību, parasti veicinoša nolaidība vai salīdzinoša nolaidība.
Četri galvenie nolaidības tiesību elementi ir pienākums, pārkāpums, kaitējums un tiešais iemesls. Pienākums var rasties no noteiktām attiecībām starp pusēm, piemēram, darba devēju un tā darbinieku, mājsaimnieku vai ārstu un viņa pacientu. Šā pienākuma pārkāpums parasti notiek, ja puse, kurai ir pienākums, rīkojas tādā veidā, kas neatbilst rūpībai, ar kādu rīkotos saprātīga persona savā amatā. Cietušajam nodarīto kaitējumu parasti mēra finansiālā izteiksmē, un miesas bojājumu gadījumā tiesai ir tiesības piešķirt finansiālu zaudējumu atlīdzību, lai kompensētu jebkādas sāpes un ciešanas papildus medicīnisko rēķinu atlīdzināšanai. Nosakot, vai pārkāpums bija tiešs kaitējuma cēlonis, tiesa parasti jautās, vai kaitējums būtu noticis, “bet par” attiecīgo pārkāpumu.
Atsevišķos gadījumos nolaidības likuma pienākuma un pārkāpuma elementus apmierina automātiski apstākļi neatkarīgi no citiem operatīvajiem faktiem, ko sauc par nolaidību per se. Parasti tas notiek, ja pastāv kāds likums, kuru nolaidīgā puse pārkāpj, kā rezultātā cietušajam tiek nodarīts zināms kaitējums. Klasisks neuzmanības piemērs kā tāds ir autoavārija, kurā neuzmanīgā puse brauc pāri norādītajam ātrumam. Pārkāpjot ātruma pārsniegšanas likumu un izraisot negadījumu, vadītājs pats par sevi tiks uzskatīts par nolaidību neatkarīgi no citiem faktiem.
Nolaidības likumam ir divi primārie aizsardzības veidi, kurus nolaidīgas puses var izmantot, lai aizliegtu vai samazinātu cietušā prasību. Lielākā daļa jurisdikciju atzīst salīdzinošu nolaidību, saskaņā ar kuru nolaidīgā puse var apgalvot, ka arī cietušā nolaidība ir veicinājusi negadījumu. Fakta konstatētājs izvērtēs apstākļus, noteiks, cik procentos cietušais bijis vainīgs kaitējuma nodarīšanā, un proporcionāli samazinās zaudējumu atlīdzību. Mazākajā daļā jurisdikciju tiek atzīta nolaidības doktrīna, saskaņā ar kuru, ja cietušais ir bijis vismaz puse no vainas kaitējuma izraisīšanā, viņam vai viņai ir pilnībā liegts iekasēt no nolaidīgās puses.