Tiesvedība par nolaidību ir prasības iesniegšanas process, kurā prasītājs vai persona, kas iesniedz prasību, apgalvo, ka atbildētājs ir rīkojies nolaidīgi, nodarot kaitējumu prasītājam. Tiesvedībā par nolaidību gandrīz vienmēr tiek prasīts no atbildētāja naudas atlīdzināt zaudējumus kā izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies, novēršot kaitējumu. Pati nolaidība ir nespēja rīkoties uzcītīgi vai pienācīgi rūpēties, lai izvairītos no ievainojumiem citiem. Piemēram, mājas īpašnieku, kurš neizdodas nošķūrēt piesnigušo celiņu pie mājas, var iesūdzēt tiesā par nolaidību kāds, kurš paslīd un nokrīt. Tiesvedības panākumi būs atkarīgi no tā, vai šī persona varēs pierādīt, ka paslīdēšana un nokrišana notika mājas īpašnieka nolaidības dēļ, nenovācot lāpstu, un ka nodarīts kāds kaitējums.
Nolaidība ir delikts — tas ir, darbības iemesls, ar kuru viena puse var iesūdzēt otru pusi, parasti par zaudējumu atlīdzināšanu. Ir daudz veidu neuzmanības. Piemēram, ķirurģijas komanda, kas transplantē orgānu pacientam, vispirms nepārbaudot donora un saņēmēja asinsgrupu saderību, ir rīkojusies nolaidīgi, un pacients vai viņas ģimene pret to var iesūdzēt tiesā. Tāpat nolaidīgi rīkojies restorāns, kurā tiek pasniegts dzēriens ieplīsušajā glāzē, un klients to var iesūdzēt tiesā.
Tiesvedība par nolaidību ir salīdzinoši viegli ierosināma, taču prasītājam ir jāpierāda katrs no vairākiem lietas elementiem atkarībā no piekritības un pašas lietas rakstura. Lai prāva par nolaidību būtu veiksmīga, ir jāpierāda visi elementi; ja pat viens nav apmierinoši pierādīts, prasītājs nevar gūt virsroku. Parasti ir jāpierāda četri elementi, no kuriem pirmais ir tāds, ka atbildētājam faktiski bija pienākums rīkoties rūpīgi, ko dažreiz sauc par rūpības pienākumu, un otrs no tiem ir tas, ka atbildētājs ir pārkāpis šo pienākumu. Tas nav absolūts, bet to nosaka standarts, ko saprātīga persona darītu konkrētajos apstākļos. Abos iepriekšminētajos piemēros rūpības pienākums un šī pienākuma pārkāpuma fakts būtu salīdzinoši viegli pierādāms.
Nākamos divus nolaidības gadījuma pierādīšanas elementus – cēloņsakarību un zaudējumus – nav tik viegli pierādīt. Cēloņsakarības elementa pierādīšanai prasītājam ir jāpierāda, ka viņam nodarīts kaitējums atbildētāja nolaidības dēļ. Zaudējumi ir tā nolaidības tiesvedības sadaļa, kurā tiek vērtēta atbildētāja nolaidība. Piemēram, ja ir nodarīts fizisks ievainojums, medicīniskās aprūpes un turpmākās aprūpes izmaksas būtu daļa no faktiskajiem pieprasītajiem zaudējumiem. Tāpat, ja ir nodarīts kaitējums īpašumam, bojājumu novēršanas izmaksas būtu faktiskie zaudējumi. Daudzas jurisdikcijas ļauj prasītājiem iesūdzēt tiesā arī par citiem zaudējumiem, tostarp sāpēm un ciešanām. Soda atlīdzība ir cita veida zaudējumu atlīdzība, ko novērtē pret atbildētāju, ja nolaidība ir īpaši smaga.
Iepriekšējos piemēros ķirurģiskais pacients vai viņas ģimene, visticamāk, varētu pierādīt visus četrus nolaidības elementus, bet restorāna patrons, iespējams, nevarēs, it īpaši, ja saplaisājušais stikls tika atklāts, pirms patrons patiešām no tā dzēra. Lielākā daļa jurisdikciju nepieļauj sāpju un ciešanu zaudējumu atlīdzināšanu vai soda zaudējumu atlīdzināšanu, ja vien tie nav “parazītiski” — tas ir, ir jābūt faktiskiem zaudējumiem, pirms var apsvērt citus zaudējumus. Izņēmums ir Kalifornija, kur prasītāji var pieprasīt sāpes un ciešanas, redzot nolaidīgu kaitējumu citiem, pat ja viņi paši nav fiziski nodarīti.
Tiesvedība par nolaidību Amerikas Savienotajās Valstīs ir pretrunīga. Kritiķi apgalvo, ka žūrijas balvas nav proporcionālas faktiskajiem nodarītajiem zaudējumiem un nav balstītas uz biznesa faktoriem un loģiku, bet gan uz emocijām, ko izdomājuši gudri tiesas juristi. Viņi uzskata, ka Amerikas sistēma, kurā katrai pusei ir jāsedz savi izdevumi, mudina celt viltus prasības, kuras apsūdzētie atrisinās, jo tas izmaksā lētāk nekā vēršanās tiesā.
Savukārt status quo piekritēji apgalvo, ka prasība zaudētājam apmaksāt uzvarētāja tiesāšanās izdevumus apslāpēs parastā cilvēka spēju tikt galā ar savu dienu tiesā, apstrīdot lielus apsūdzētos ar plašiem resursiem. Viņi arī norāda, ka lielākā daļa žūrijas apbalvojumu nolaidības gadījumos ir saprātīgi, un tikai nedaudzi — parasti īpaši kliedzoši nolaidības gadījumi — rada milzīgus žūrijas apbalvojumus, kas rada saviļņotus virsrakstus. Turklāt viņi norāda, ka šīs balvas reti, ja vispār, faktiski tiek izmaksātas. Tie ir ievērojami samazināti, izskatot apelāciju, un beidzot izmaksātās summas atbilst salīdzināmiem gadījumiem.