Advokāta nolaidība ir darbība vai bezdarbība, kas negatīvi ietekmē advokāta klienta, kurš izdarījis nolaidību, tiesas lietas iznākumu. Šāda veida nolaidību dažkārt var būt grūti pierādīt, un ir vairākas lietas, kas parasti ir jāpierāda, lai konstatētu šāda veida nolaidību. Kādam parasti būs jāizveido advokāta un klienta attiecības ar advokātu, kuram izvirzīta apsūdzība par nolaidību, un jāpierāda, ka nolaidība ir notikusi. Pēc tam viņam vai viņai būs jāpierāda tuva saistība starp nolaidību un negatīvo iznākumu un pēc tam jāpierāda, ka faktiskie zaudējumi radušies advokāta nolaidības dēļ.
Advokāta nolaidība, ko dēvē arī par juridisku pārkāpumu, ir nedaudz sarežģīts jautājums, kuru var būt grūti pierādīt. Tas ir tāpēc, ka advokātiem ir jājūtas brīvi praktizēt jurisprudenci tā, kā viņi uzskata, ka tas atbilst klienta interesēm, nepārtraukti nepārdomājot savu rīcību, baidoties no vēlākas atriebības. Ja kāds apsūdz advokātu par nolaidību, viņam sākotnēji būs jāpierāda, ka advokāts viņu ir pārstāvējis likumīgi. Ja nav nodibinātas iepriekšējās advokāta un klienta attiecības, lielākā daļa advokāta nolaidības gadījumu tiks noraidīti.
Kad tas ir konstatēts, personai ir jāpierāda, ka patiešām ir notikusi advokāta nolaidība. Tā var būt rupja kļūda spriedumā, dokumentu neiesniegšana līdz noteiktajam datumam, ļaut bez iebildumiem ievadīt pierādījumus, lai gūtu labumu klientam, un jebkura cita veida darbība, ko var uzskatīt par nolaidīgu. Slikts vērtējums, kas tajā laikā tika uzskatīts par pareizu, bieži tiek izslēgts, taču lielas kļūdas, kas acīmredzami bija kļūdas to rašanās brīdī, var būt nolaidība.
Ja tiek konstatēta advokāta nolaidība, tad jāpierāda, ka tai tiešām ir tuva saistība ar lietas negatīvo iznākumu. Piemēram, kāds var pierādīt, ka advokāts nav izmantojis liecinieku, kurš būtu varējis būtiski mainīt lietas iznākumu. Lai patiesi pierādītu nolaidību juridiski, tomēr ir jāpierāda, ka šī liecinieka neizmantošana citādi būtu mainījusi lietu. Ja liecinieku varēja viegli diskreditēt vai ja citi pierādījumi būtu pārrakstījuši liecību, tad starp nolaidību un iznākumu ne vienmēr ir tuvs iemesls.
Kad tas viss ir noskaidrots, klientam, kas iesūdz advokātu par advokāta nolaidību, ir jāpierāda, ka faktiski ir nodarīti zaudējumi. Ja kāds, piemēram, nolaidības dēļ zaudēja tiesvedību, viņam jāpierāda, ka, ja viņš būtu uzvarējis lietu, būtu bijis liels finansiāls apbalvojums. Pretējā gadījumā nolaidība var būt notikusi, bet galu galā tai nebija nozīmes, un klientam tiesas prāvā var nepiešķirt zaudējumus. Ja pietiekami daudz advokāta nolaidības gadījumu tiek ierosināts pret vienu personu, ir iespējams arī turpmāks sods, piemēram, juridiska atlaišana, lai gan parasti tas ir atkarīgs no situācijas.