Novērošanas eseja ir dokuments, kas rakstīts pēc personas, grupas vai notikuma noskatīšanās. Šī eseja parasti tiek rakstīta pirmajā personā kā vēsturisku notikumu apraksts, ko pieredzējis rakstnieks. Tas sniedz detalizētu aprakstu par notikumu vai darbību, un tajā jāiekļauj detalizēts tēmas, noskaņas un ainavas apraksts. Šīs esejas garums ir atšķirīgs, bet parasti tas ir 1,500 vai vairāk vārdu.
Novērošanas esejas visā vēsturē ir izmantotas daudzu veidu literatūrā. Tie ir stāsti, kas sniedz tiešu priekšstatu par notikumu. Daudzi žurnālisti izmanto novērojumu esejas formātu, lai ziņotu par ikdienas ziņu notikumiem. Tas sniedz lasītājam aprakstošu ainas izklāstu, kas stāstam atdzīvina.
Novērojumu eseja jāraksta tagadnes formā. Tajā ir jāsniedz informācija par sajūtām, kuras izjuta rakstnieks, vērojot notikumu. Šīs cilvēku pieredzes padara eseju saprotamāku un reālistiskāku.
Novērošanas esejas sākuma rindkopai vajadzētu noteikt darba ainas, tēmas un noskaņas. Šajā rindkopā ir jādefinē stāsta kas, kur un kad. Tā ir iespēja ievilināt lasītāju ar burvīgām ainavām un darbībām, kas piesaista lasītāja uzmanību.
Kritisks teātra apskats ir novērojumu esejas piemērs, kas balstīts uz filmu, izrādi vai teātra izrādi. Šī apskata mērķis ir informēt lasītāju par spēles kvalitāti un izrādes īpašībām. Šāda veida eseja ir paredzēta, lai radītu priekšstatu par vispārējo atmosfēru un pieredzi, ko pūlis izjūt izrādes laikā.
Stāsts, kas rakstīts ar teicēja balsi, ir novērojumu esejas piemērs. Šāda veida pirmās personas rakstīšanā lasītājs kļūst par stāsta skatītāju, vērojot notikumus, lasot katru vārdu. Tas padara stāstu lasāmāku, jo tas ir balstīts uz notikumiem, ko pieredzējis autors.
Novērošanas esejā jāiekļauj skaidra, aprakstoša valoda. Stāstā jāiekļauj informācija par to, ko rakstnieks jutās, skatoties notikumu. Tas parasti ietver aprakstus par laikapstākļiem, smaržām, temperatūru un krāsām, kas atrodamas katrā ainā. Novērošanas esejā neviena detaļa nav pārāk maza, jo tā padara stāstu reālistiskāku.