Oglekļa emisiju tirdzniecība, ko dēvē arī par ierobežojumu un tirdzniecību, ir vides politikas instruments, kas rada ekonomiskas izmaksas oglekļa emisijām. Valdība nosaka oglekļa dioksīda emisiju cenu, un uzņēmumiem pēc tam ir jāmaksā par saražoto oglekļa daudzumu, radot ekonomisku stimulu nepiesārņot. Ierobežojumu un tirdzniecības sistēmā valdības nosaka arī maksimālo vai ierobežojumu, cik daudz oglekļa katrs uzņēmums var emitēt. Pēc tam uzņēmumi var samazināt savas emisijas, lai darbotos zem maksimālās robežas, vai arī tie var darboties virs maksimālās robežas un iegādāties emisiju tiesības no cita uzņēmuma. Ierobežošana un tirdzniecība ir tradicionālais oglekļa emisiju tirdzniecības modelis, taču pastāv arī alternatīvs modelis, ko sauc par bāzes līniju un kredītu.
Oglekļa dioksīda (CO2) emisijas rodas, kad oglekļa dioksīds tiek izlaists atmosfērā vai nu dabā, vai cilvēka darbības rezultātā, piemēram, sadedzinot fosilo kurināmo. Uz Zemes notiek dabiski procesi, kas no atmosfēras izvada oglekli, tāpēc dabiskās oglekļa emisijas, piemēram, dzīvnieku un augu elpošana, neizmaina oglekļa koncentrāciju atmosfērā. Tomēr ar cilvēku saistītās oglekļa emisijas ir izjaukušas šo līdzsvaru, tāpēc CO2 koncentrācija atmosfērā kopš rūpnieciskās revolūcijas 1700. gados ir ievērojami palielinājusies. Tas rada problēmas, jo oglekļa dioksīds ir siltumnīcefekta gāze, gāze, kas aiztur siltumu, virzoties prom no Zemes uz kosmosu. Ja atmosfērā ir pārāk daudz CO2, uz Zemes tiks ieslodzīts pārāk daudz siltuma, radot sasilšanas efektu, kam var būt dzīvībai bīstama ietekme.
Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā gaisa piesārņojuma kontroles administrācija nāca klajā ar oglekļa emisiju tirdzniecību 1960. gadu beigās un sāka iekļaut emisiju tirdzniecības komponentus ASV vides politikā 1977. gada Tīra gaisa likumā. Ierobežojumu un tirdzniecības sistēma turpināja attīstīties Amerikas Savienoto Valstu skābā lietus programmā un galu galā tika ieviesta Eiropas Savienībā. Oglekļa emisiju tirdzniecības programmu pārklājums ir paplašināts, iekļaujot daudzus emisiju avotus un uzņēmējdarbības un valdības sektorus.
Galvenās ierobežojuma un tirdzniecības shēmā iesaistītās sastāvdaļas ir ierobežojumi, segums un uzraudzība. Starptautiska, federāla vai vietēja pārvaldes iestāde nosaka ierobežojumu — fiksētu oglekļa daudzumu, ko avotam ir atļauts emitēt. Pēc tam valdība lemj par pārklājumu vai nozarēm un oglekļa avotiem, kuriem ir jāatbilst šim ierobežojumam. Lai nodrošinātu atbilstību šim ierobežojumam, ir jābūt sistēmām arī avotu uzraudzībai, pārbaudot un pārbaudot katra avota ziņojumus par oglekļa emisiju. Tomēr avoti var pārsniegt kvotas vai ierobežojumu, ja tie ir veikuši tirdzniecību ar citu avotu.
Iedomājieties, ka ir divi uzņēmumi — uzņēmums X un uzņēmums Y — kuriem ir jāievēro vienāds emisiju ierobežojums un oglekļa cenas. Abiem uzņēmumiem ir jāmaksā pieci dolāri par oglekļa vienību, un tie var emitēt tikai līdz desmit vienībām mēnesī. Uzņēmums X emitē tikai astoņas oglekļa vienības mēnesī, piešķirot tam divus papildu kredītus, un uzņēmums Y regulāri emitē divpadsmit, kas nozīmē, ka tas saražo par divām vienībām vairāk nekā atļauts. Uzņēmums X var ietaupīt vai noguldīt divus savus neizmantotos kredītus, ja tas nākotnē pārsniedz piešķirto kvotu, vai arī pārdot savus kredītus uzņēmumam, kas emitē vairāk oglekļa, piemēram, uzņēmumam Y. Uzņēmums Y var iegādāties šos kredītus vai var samazināt oglekļa izlaidi par divām vienībām, lai ievērotu ierobežojumu.
Emisiju tirdzniecība nodrošina, ka kopējā oglekļa emisija ir vienāda vai zemāka par maksimālo pieļaujamo daudzumu, pat ja atsevišķs uzņēmums atbrīvo vairāk par oglekļa emisiju. Oglekļa emisiju tirdzniecības pamatprogramma un kredīta programma nenosaka oglekļa emisiju ierobežojumu. Tā vietā avoti iegūst kredītus, samazinot oglekļa izlaidi zem noteiktā bāzes līmeņa. Pēc tam šos kredītus var iegādāties uzņēmumi, kas darbojas saskaņā ar ierobežojumu un tirdzniecības programmu, tāpēc joprojām pastāv ekonomisks stimuls samazināt oglekļa izmešu daudzumu un uzsvars uz kolektīvo emisiju samazināšanu. Tomēr kritiķi sūdzas, ka oglekļa emisiju tirdzniecība novirza motīvus prom no saglabāšanas un peļņas gūšanas un ka tā sašaurina klimata pārmaiņu centienus.