Pacienta konfidencialitāte ir aspekts attiecībās starp ārstu un pacientu, kas nosaka, ka jebkura pacienta sniegtā vai medicīniskās pārbaudēs atklātā informācija ir privāta. Šo informāciju nedrīkst izpaust trešajām personām ārpus ārsta un pacienta, izņemot gadījumus, kad pacients īpaši atļauj šīs informācijas izpaušanu. Tomēr ir daži izņēmumi, piemēram, informācija, kas var attiekties uz nenovēršamiem draudiem pacientam vai citiem. Pacientu konfidencialitāte ir gan ētisks pienākums, ko pieņem ārsti, gan juridisks jautājums, ko aizsargā vairāki likumi dažādās valstīs, štatos un provincēs.
To dēvē arī par ārsta un pacienta privilēģiju, pacienta konfidencialitāte attiecas uz jebkuru informāciju, ko pacients nodod savam ārstam, kā arī informāciju, kas iegūta, veicot medicīniskās pārbaudes. Tas var ietvert iepriekšēju slimības vēsturi, piemēram, medikamentus vai lietotās zāles, kā arī slimības, kas personai varētu būt bijušas vai joprojām var būt. Uz visiem pārbaudē atklātajiem veselības stāvokļiem attiecas arī pacienta konfidencialitāte, un tie paliek privāti, ja vien pacients neatļauj informācijas izpaušanu īpašā vai vispārīgā veidā.
No pacienta konfidencialitātes var atteikties pacients, nepilngadīgas personas likumīgais aizbildnis vai persona, kurai pacients ir devis pilnvaru. Veidu, kādā tiek atcelta šī konfidencialitāte un kā informācija tiek izplatīta, parasti nosaka vietējie statūti. Dažās jomās informācija tiek nodota tikai vienai aģentūrai un tiek izpausta tikai daži tās aspekti, savukārt citos reģionos tā var tikt nodota pilnībā daudzām citām medicīnas grupām. Tie var ietvert apdrošināšanas kompānijas, citus medicīnas speciālistus un slimnīcas.
Ārstiem ir atļauts pārkāpt pacienta konfidencialitāti noteiktos īpašos un ārkārtējos apstākļos. Tie parasti ir saistīti ar risku pacientam vai citiem, ko ārsts uztver kā reālu un nenovēršamu. Tas var ietvert pacientu, kurš draud nodarīt kaitējumu sev vai citiem, kā arī kādu, kam var būt bīstama un ļoti lipīga slimība. Šādos apstākļos ārstam parasti ir juridisks pienākums informēt tiesībaizsardzības iestādes un līdzīgas organizācijas. Parasti pacientam ir arī netieša piekrišana nodot medicīnisko informāciju jebkurai slimnīcai vai ārstam, pie kura pacients dodas, lai nodrošinātu, ka informācija tiek pareizi nodota starp veselības aprūpes sniedzējiem.
Tomēr citos gadījumos, kad ārsts pārkāpj pacienta konfidencialitāti, ārstam var tikt piemērotas nopietnas juridiskas sankcijas. Daudzas valstis ļauj pacientam celt prasību tiesā pret ārstu vai slimnīcu, kas pārkāpj pacienta konfidencialitāti un izplata neatļautu informāciju trešajai pusei. Dažās jomās ārsti pat var zaudēt licenci praktizēt medicīnā vai saskarties ar citām nopietnām sekām šīs konfidencialitātes pārkāpšanas dēļ.