Visā pasaulē ir divi tiesu sistēmu pamatveidi — civiltiesības un vispārējās tiesības. Lai gan ir vairākas valstis, kuras ir attīstījušās, lai izmantotu to, ko vislabāk varētu raksturot kā hibrīda tiesību sistēmas, visu tiesību sistēmu pamats ir vispārējās tiesības vai civiltiesības. Īsāk sakot, civiltiesību sistēma ir balstīta uz likumā noteiktajām tiesībām, savukārt parasto tiesību sistēma ir balstīta uz juridiskiem precedentiem. Atšķirībā no civiltiesību sistēmas, tiesneši parasto tiesību tiesību sistēmā faktiski pieņem likumu, nevis tikai īsteno likumu.
Vispārējo tiesību tiesību sistēmu saknes meklējamas pirmajā Anglijā viduslaikos izveidotajā vispārējo tiesību sistēmā. Mūsdienās lielākā daļa valstu, kurām kādreiz bija saites ar Angliju, tostarp ASV, Austrālija, Jaunzēlande un Honkonga, darbojas saskaņā ar vispārējiem tiesību aktiem. Izņemot Lielbritāniju, lielākā daļa Eiropas valstu darbojas saskaņā ar civiltiesību versiju, kas veidota pēc pirms gadsimtiem izveidotās Romas tiesību sistēmas.
Parasto tiesību sistēmā tiesību aktus rada precedenti, kas izveidoti pēc tam, kad tiesneši izlemj faktiskās lietas. Kad tiesnesis izskata lietu, kurā ir jauns jautājums, tiesnesis pieņem lēmumu par lietu. Šis lēmums kļūst par precedentu, kas jāievēro citām tiesām ar līdzvērtīgu statusu tiesību sistēmā. Precedents paliek likums, ja vien augstāka tiesa neatceļ lēmumu. Prakse sekot līdzi citu tiesu lēmumiem par līdzīgiem jautājumiem ir pazīstama kā stare decisis.
Pilnīgā pretstatā jēdzienam stare decisis un precedents, kas atrodams parasto tiesību sistēmā, lēmumi civiltiesību sistēmā teorētiski ir jāpieņem, pamatojoties uz atbilstošiem statūtiem. Civiltiesību sistēmā likumdevēja vai izpildvara nosaka likumus, un tiesām vienkārši ir jāievēro tie likumi, kādi tie ir rakstīti. Tādējādi tiesnesim civiltiesību sistēmā ir ievērojami mazāka autoritāte vai autonomija nekā tiesnesim sistēmā, kas balstās uz vispārējām tiesībām.
Tiesnešiem parasto tiesību sistēmā, protams, ir jāievēro precedenta likumi; tomēr tiesnesis var iebilst pret precedentu, ja viņam vai viņai ir liela pārliecība, ka esošais precedents ir nepareizs. Lietas, kas nonāk tiesneša priekšā parasto tiesību tiesību sistēmā un kurām ir jauns jautājums, tiek sauktas par “pirmā iespaida problēmu”. Kad tiesnesis saskaras ar jautājumu par pirmo iespaidu, viņš vai viņa izskata citas līdzīgas lietas un tajās izmantoto pamatojumu un pēc tam piemēros to konkrētajai lietai.