Pārejas taisnīgums ir atbildības, atzīšanas, samierināšanas un kompensācijas process, ko tikko demokratizējušās valstis pieņēma pēc politisku satricinājumu perioda, kura rezultātā notika plaši cilvēktiesību pārkāpumi. Tas ir termins, kas saistīts ar pārejas demokrātijas jēdzienu, kas attiecas uz nācijas iznākšanu no represīvā režīma, nonākot jaunattīstības demokrātijas pirmajos posmos. Pamatjēdzieni ir īstenoti praksē, lai risinātu kara noziegumus, etnisko tīrīšanu, vardarbību dzimuma dēļ un citus gadījumus, kad valdības un militārās institūcijas vēršas pret civiliedzīvotājiem.
Pārejas tiesiskuma jēdziens sakņojas Otrajā pasaules karā un nacistu vajāšanā par kara noziegumiem un ebreju tautas masveida genocīdu. Tomēr tikai 1980. gadu beigās, kad Latīņamerikā un Austrumeiropā notika vairākas politiskās sacelšanās pret autoritāriem režīmiem, starptautiskā sabiedrība sāka popularizēt terminu “pārejas taisnīgums”. Šis termins radās, lai identificētu procesu, kurā mēģināts dziedināt civiliedzīvotājus, kuri bija pakļauti zvērīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Viens no svarīgākajiem momentiem šīs doktrīnas attīstībā bija Amerikas Cilvēktiesību tiesas 1988. gada lēmums Hondurasas jautājumā, kas noteica valstu pienākumu iesaistīties četrās fundamentālās darbībās saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Tiesa paziņoja, ka valstis ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumu novēršanu, nopietnas izmeklēšanas veikšanu, ja ir aizdomas par tiesību pārkāpumiem, sankciju piemērošanu un kompensāciju nodrošināšanu upuriem. Šo saistību kristalizācijas rezultātā varēja izstrādāt reālu metodoloģiju.
Izpētot procesus, kas darbojās tādās valstīs kā Hondurasa, Čīle un Dienvidāfrika, starptautiskā sabiedrība identificēja dažus sistēmas pamatelementus, kas var nodrošināt kompensāciju vardarbībā cietušajām tautām. Pārejas tiesiskums ietver patiesības komisijas izveidi, lai palīdzētu atklāt cilvēktiesību pārkāpumus un vainīgo personu kriminālvajāšanu. Tas ietver arī kompensācijas upuriem, kas sniedz naudas palīdzību un atvainošanos, militārās, policijas un tiesu sistēmas reformu, kā arī traģēdijas publisku piemiņu.
Politiskie satricinājumi kļūst arvien izplatītāki visā pasaulē, un starptautiskajās tiesībās ir pieaugusi pārejas taisnīguma doktrīnas nozīme. Šo procesu ir apstiprinājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, un tas ir bijis ANO Cilvēktiesību komitejas pieņemto lēmumu pamatā. Tomēr pārejas taisnīgums nav statisks un turpina attīstīties, jo tas tiek piemērots mainīgiem apstākļiem.