Parens patriae ir jēdziens likumā, uz kuru valsts atsaucas, kad tai ir jārīkojas pilsoņa vecāka lomā. Tulkojumā šis termins nozīmē “nācijas vecāks”, un tā saknes ir angļu parastajās tiesībās. Parens patriae ideja ir tāda, ka dažreiz pilsoņiem ir vajadzīgs kāds, kas var darboties kā vecāks, lai pieņemtu lēmumus un veiktu citas darbības, un dažreiz valsts ir vislabāk kvalificēta, lai uzņemtos šo lomu, parasti pagaidu statusā.
To parasti novēro gadījumos, kad bērni tiek izņemti no vecākiem vai aizbildņiem, reaģējot uz bažām par nevērību un vardarbību. Personām, kurām likumīgi ir vecāku tiesības, bērna interesēs šīs tiesības uz laiku tiek atņemtas, un valsts kļūst par aizbildni, kamēr tiek panākts risinājums. Vēsturiski šādi bērni tika audzināti un adoptēti, lai gan dažas valdības ir ieņēmušas vairāk uz rehabilitāciju orientētu nostāju šādās situācijās, apvienojot bērnus ar vecākiem, kad vien iespējams.
Bērni nav vienīgie cilvēki, kuru vārdā valsts var iejaukties. Parens patriae var tikt pakļauti arī cilvēki, kuri tiek atzīti par garīgi nekompetentiem, pat ja viņi ir pieaugušie. Tas ietver cilvēkus ar noteiktām garīgām slimībām, intelektuālās attīstības traucējumiem un attīstības traucējumiem. Valsts var aizsargāt arī vecāka gadagājuma pieaugušos, kuriem ir demence un citi apstākļi, kas var traucēt spēju pieņemt lēmumus.
Saskaņā ar parens patriae valsts var pieņemt medicīniskus lēmumus savas nodaļas vārdā, kā arī var veikt lietas, piemēram, iesūdzēt tiesā to cilvēku vārdā, kuri ir cietuši no vardarbības vai atstāti novārtā. Piemēram, ja valdība konstatē, ka cilvēku ar invaliditāti ilgstošas aprūpes iestādē ir notikusi ļaunprātīga izmantošana, tā var celt prasību to iedzīvotāju vārdā, kuri tiek uzskatīti par nekompetentiem un tādējādi nespēj paši celt prasību, lai tiktu nodrošināts taisnīgums.
Kad valsts atsaucas uz parens patriae un uzņemas aizbildņa lomu kādam, kam nepieciešama palīdzība un aizsardzība, tai ir jāpieņem lēmumi aizbilstamā interesēs. Parasti tiek iecelts sociālais darbinieks, kas aizstāv parens patriae aprūpējamo personu un palīdz lēmumu pieņemšanas procesā. Situācijās, kad cilvēkus nepieciešams nodot aprūpē kādam citam, nevis vecākiem, jaunā aprūpes situācija tiek rūpīgi izvērtēta, lai pārliecinātos, ka tā ir droša un veselīga.