Kas ir pārmaiņu formula?

Shēmas pirmsākumi meklējami 20. gadsimta otrajā pusē. To formulēja Deivids Gleihers, bet plaši pazīstamu padarīja organizāciju attīstības speciālists Ričards Bekhards, tāpēc literatūrā sastopami abi nosaukumi. Vēlāk Katlīna Dannemillere piedāvāja reizinājuma pierakstu, ko mūsdienās citē visbiežāk: neapmierinātības, redzējuma un pirmo soļu reizinājumam ir jābūt lielākam par pretestību.

Pirmais loceklis ir neapmierinātība ar pašreizējo stāvokli. Ja darbiniekiem šķiet, ka viss darbojas pietiekami labi, nekāda argumentācija par nākotnes ieguvumiem nelīdzēs, jo trūkst iemesla kustēties. Tieši tāpēc pieredzējuši vadītāji pārmaiņu sākumā vispirms parāda skaitļus, klientu atsauksmes vai konkurentu piemērus, kas padara problēmu redzamu un personisku.

Otrais loceklis ir redzējums par to, kā viss izskatīsies pēc pārmaiņām. Tam jābūt pietiekami konkrētam, lai cilvēks spētu iedomāties savu darba dienu jaunajā kārtībā. Trešais loceklis ir pirmie praktiskie soļi: apmācība, izmēģinājuma projekts vienā nodaļā, jauna atskaites veidne. Bez tiem redzējums paliek prezentācijas slaids, un uzticēšanās vadībai sarūk.

Reizinājuma pieraksts nav nejaušs. Ja kaut viens no trim locekļiem ir vienāds ar nulli, viss rezultāts ir nulle, un pretestība uzvar neatkarīgi no tā, cik spēcīgi ir pārējie divi. Praksē tas nozīmē, ka trūkstošo elementu nevar kompensēt, vēl vairāk pastiprinot pārējos, piemēram, atkārtojot to pašu vēstījumu par krīzi, ja cilvēkiem nav skaidrs, ko tieši rīt darīt citādi.

No tā izriet arī rīcības secība. Ja trūkst neapmierinātības, vispirms jāparāda dati un sekas, nevis jāstāsta par mērķi. Ja trūkst redzējuma, jāapraksta konkrēta darba diena pēc pārmaiņām, vēlams to parādot ar piemēru vienā komandā. Ja trūkst pirmo soļu, jāpasaka, kas notiek nākamajā nedēļā, kurš par to atbild un kas mainās katra cilvēka ikdienas uzdevumos. Kļūda, ko pieļauj visbiežāk, ir sākt ar komunikācijas kampaņu, kad patiesībā pietrūkst tieši trešā elementa.