Pastiprināšanas dzinējs ir sastāvdaļa, ko var pievienot tvaika lokomotīvei, lai vadītu piekabes riteņus. Lielākajai daļai tvaika lokomotīvju ir viens vai vairāki riteņu komplekti, kas pastāv tikai, lai nodrošinātu papildu stabilitāti lielā ātrumā. Šos riteņus var izmantot papildu vilces un jaudas nodrošināšanai, kad lokomotīve pirmo reizi sāk kustēties, ja tiek pievienots pastiprinātājs. Pastiprināšanas dzinējs parasti sastāv no tvaika dzinēja ar diviem cilindriem, ko darbina tas pats tvaiks kā pārējā lokomotīve. Pēc tam, kad lokomotīve sasniedz noteiktu ātrumu, pastiprinātāji parasti ir konstruēti tā, lai atvienotos tā, lai piekabes riteņi brīvi grieztos.
Pastiprināšanas dzinēji netika plaši izmantoti visā pasaulē, jo pastāvēja domstarpības par to, vai papildu izmaksas ir pamatotas. Šīs ierīces visplašāk izmantoja Amerikas Savienotajās Valstīs un Austrālijā, lai gan arī šajās valstīs bija daudzas līnijas, kurās tās arī neizmantoja. Vairākas līnijas Kanādā un Jaunzēlandē izmantoja arī pastiprinātājus. Daudzos gadījumos pastiprinātājs bija paredzēts, lai nodrošinātu papildu jaudu stāvās vai kalnainās līnijās.
Vairumā gadījumu pastiprinātājs būtu uzstādīts lokomotīves šasijā aiz piekabes riteņiem. Šīs ierīces tika uzstādītas pēc lokomotīves uzbūvēšanas, tāpēc tām bija tendence palielināt gan papildu izmaksas, gan sarežģītību. Lai tie darbotos, bija nepieciešama piekļuve tvaikam no katla un mehānisks savienojums ar aizmugurējo asi.
Tvaika padeve pastiprinātāja dzinējam varētu būt diezgan sarežģīta, ieskaitot dažādus pretvārstus, slēgvārstus un droseles. Pastiprinātājiem parasti bija savs īpašs spiediena mērītājs un eļļošanas sistēma, kas arī varētu palielināt sistēmas sarežģītību. Lai pieslēgtu pastiprinātāja dzinēju asij, tika izmantots vai nu viens, vai divi sviru veltņi. Viena no šīm ierīcēm ļautu pastiprinātājam darboties virzienā uz priekšu, bet otrā tiktu izmantota, ja tā būtu atgriezeniska vienība. Papildu mehānismi var automātiski atslēgt pastiprinātāju pēc noteikta ātruma sasniegšanas.
Dažās lokomotīvēs, kurām trūka piekabju riteņu, uz konkursa priekšējiem riteņiem tiktu uzstādīts pastiprinātājs. Šo konfigurāciju dažkārt izmantoja arī lokomotīvju pārslēgšanai, un tādā gadījumā konkursa dzenošos riteņus varēja savienot ar pārējiem riteņiem ar sakabes stieņiem. Īsi sakabes stieņi, piemēram, šie ierobežotie ātruma stieņi, kas neradīja bažas, pārslēdzot lokomotīves, kuras atradās tikai vilcienu pagalmos.