Patiesības un izlīguma komisija (TRC) tika izveidota Dienvidāfrikā pēc aparteīda beigām, lai palīdzētu tautai pāriet uz pilnīgas demokrātijas stāvokli. Tas bija arī paredzēts, lai atklātu patiesību par to, kas notika Dienvidāfrikā laikmeta laikā, kā norāda nosaukums, un sāktu dziedēt pārrāvumu starp melnbaltajiem dienvidafrikāņiem. Vairākas citas valstis to izmantojušas kā paraugu savām komisijām pēc kara un vardarbības periodiem.
Komisijas pilnvaras tika noteiktas 34. gada Nacionālās vienotības un izlīguma veicināšanas aktā, Nr. 1995. Aktā bija norādīts, ka ir vajadzīga komisija, kas rīkotu gan upuru, gan Dienvidāfrikas aparteīda vardarbības vainīgo uzklausīšanu, cerot palīdzēt tautai izārstēties no aparteīda notikumiem. Daudzi ievērojami Dienvidāfrikas iedzīvotāji, tostarp Desmond Tutu, tika iecelti komisijā, kas 1998. gadā publicēja gala ziņojumu.
Patiesības un izlīguma komisijā bija trīs komitejas. Pirmā bija saistīta ar cilvēktiesību pārkāpumiem, uzklausot šādu pārkāpumu upuru liecības. Otrais attiecās uz kompensāciju un rehabilitāciju, palīdzot abām pusēm atjaunot savu dzīvi un vajadzības gadījumā paredzot kompensācijas maksājumus. Trešajai komitejai bija tiesības piešķirt amnestiju cilvēkiem, kuri pilnībā liecināja par savām darbībām aparteīda laikā.
Lai gan komisija atradās Keiptaunā, tā apceļoja Dienvidāfriku uz dažādām publiskajām uzklausīšanas reizēm, nodrošinot, ka ikviens, kurš vēlējās runāt, varēs izteikties. TRC, uzklausot liecības, apkopoja plašus ierakstus, kas tika iekļauti nepacietīgi gaidītajā gala ziņojumā. Šis ziņojums joprojām ir publiski pieejams tiem, kas to vēlas izlasīt, un ir publicēti arī vairāki komentāri.
Daži cilvēki uzskatīja, ka Patiesības un izlīguma komisija nebija efektīvs veids, kā risināt aparteīda notikumus, jo tā koncentrējās uz amnestiju un izlīgumu, nevis sodu par pagātnes noziegumiem. Vairāki bēdīgi slaveni noziedznieki saņēma amnestiju no TRC, izmantojot savas liecības, un daudzi melnādainie afrikāņi uzskatīja, ka tas ir negodīgi. Citi uzskatīja, ka komisija ir spēcīgs valsts atjaunošanas paraugs, jo tā bija vērsta pret Nirnbergas prāvām, kas bija vērsta uz pārkāpēju sodīšanu, nevis atklājot notikušā patiesību.