Pieredze balstīta ģimenes terapija ir ģimenes psihoterapijas skola, ko 1960. gados izstrādāja Karls Vitekers. Tās mērķis ir palīdzēt atsevišķiem ģimenes locekļiem justies piepildītākiem un pašrealizētākiem, veidojot tuvības un sadarbības līmeni ģimenes vienībā. Šāda veida terapija parasti nevaino ģimenes problēmas uz atsevišķu ģimenes locekļu īpašībām, bet parasti pārbauda, kā ģimenes mijiedarbība rada problēmas atsevišķiem ģimenes locekļiem. Pieredzes ģimenes terapija parasti cenšas palīdzēt ģimenes locekļiem sazināties un cienīt vienam otra domas un jūtas. Ģimenes locekļi parasti tiek mudināti būt paši, un ģimenes noslēpumi parasti netiek mudināti.
Problēmas starp atsevišķiem ģimenes locekļiem var rasties no attāluma starppersonu ģimenes attiecībās vai no noslēpumu glabāšanas ģimenē. Daži ģimenes locekļi var justies apdraudēti saistībā ar visas ģimenes prasībām. Tas var pasliktināt indivīdu spēju pilnībā izpausties un apmierināt savas vajadzības.
Atšķirībā no dažiem citiem ģimenes terapijas veidiem, šī terapija parasti prasa, lai terapeits šo pieredzi uztver kā terapijas veidu sev, kā arī ģimenei. Terapeiti, kas veic šāda veida terapiju, var būt vairāk emocionāli saistīti ar saviem klientiem nekā terapeiti, kas izmanto citas teorijas. Pieredzes ģimenes terapija parasti uzsver subjektīvās pieredzes un individuālo vajadzību nozīmi. Atsevišķi ģimenes locekļi parasti tiek mudināti atklāt savas neizpaustās jūtas un sasniegt jaunus starppersonu tuvības līmeņus ar saviem ģimenes locekļiem.
Lai šī terapija darbotos, ģimenes locekļiem parasti ir jāiemācās sazināties vienam ar otru un cienīt vienam otra unikālās vajadzības. Ģimenes locekļi, kas glabā noslēpumus un veido fasādi pārējai pasaulei, bieži uzskata, ka viņi nevar būt paši, paši izdarīt izvēli vai augt tādā veidā, kas viņiem sniedz vislielāko labumu. Ģimenes locekļi parasti tiek mudināti attīstīt savstarpēju cieņu un integritāti. Viņiem parasti tiek lūgts uzņemties lielāku personiskās neatkarības pakāpi, vienlaikus izstrādājot dzīvotspējīgas individuālās lomas, kas var palīdzēt ģimenei darboties raitāk, ar mazāku konfliktu skaitu un lielāku apmierinātību starp locekļiem.
Terapeiti bieži sasniedz šos mērķus, stimulējot emocionāli uzlādētas situācijas terapijas laikā. Kad ģimenes locekļi ir izteikuši savas aizsprostotās jūtas, terapeiti bieži var vadīt ģimeni kopumā, lai izveidotu savstarpējas cieņas, autonomijas un sadarbības vidi. Terapeiti parasti uzskata šo darbu par subjektīvu, tāpēc ģimenes locekļiem parasti ir atļauts saglabāt savas perspektīvas, nepasakot, ka daži kļūdās un daži ir pareizi.
Šāda veida ģimenes terapija parasti prasa pilnīgu katra grupas dalībnieka līdzdalību, un dažas ģimenes negūst labumu nesadarbošanās problēmu dēļ. Ģimenēm parasti jau jābūt relatīvi stabilām, lai gūtu labumu no šāda veida terapijas. Šāda veida ģimenes terapija parasti cenšas uzlabot ģimenes locekļu garīgo un emocionālo labklājību, nevis pārstrukturēt pašu ģimeni.