Kas ir piesavināšanās likums?

Lielākajā daļā jurisdikciju tiesību akti par piesavināšanos attiecas uz noteiktu zādzības veidu. Kad persona izdara piesavināšanos, tā apzog kādu personu, uzņēmumu vai vienību. Taču šādā gadījumā personai, kura izdara piesavināšanos, ir likumīgas tiesības tikt pie viņa nozagtās naudas vai īpašuma. Tā vietā, lai rīkotos ar naudu vai īpašumu tā, kā no viņa tiek gaidīts, viņš krāpnieciski pārņem to kontroli saviem mērķiem. Piemēram, pārdevējs var iekasēt naudu savam darba devējam, kas nozīmē, ka viņam ir likumīgas tiesības iegūt naudu. Pēc tam viņš to var piesavināties, visu vai daļu naudas paturot savām vajadzībām vai nododot citai personai bez darba devēja ziņas un atļaujas.

Daudzās jurisdikcijās apsūdzētajam piesavinātājam tiks izvirzīta kriminālapsūdzība. Tomēr šādā gadījumā cietušajai pusei var būt jāpierāda, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi piesavināšanos. Lai apsūdzētais tiktu notiesāts par piesavināšanos daudzās jurisdikcijās, viņam ir jābūt uzticētam noziedzīgās puses naudai vai īpašumam. Tāpat atbildētājam bija jābūt pieejai naudai vai īpašumam, jo ​​viņam bija attiecības ar personu, kurai tika nodarīts kaitējums. Turklāt atbildētājs ir izmantojis vai nodevis naudu vai īpašumu gan tīši, gan krāpnieciski.

Likums par piesavināšanos attiecas uz visu apmēru un smaguma līmeņu gadījumiem. Piemēram, piesavināšanās lietā var būt iesaistīts darbinieks, kurš no uzņēmuma ir piesavinājies miljoniem dolāru. Tomēr daži gadījumi ir saistīti ar nelielām naudas summām. Piemēram, neliela mēroga piesavināšanās gadījumā var būt iesaistīta viesmīle, kura patur naudu, ko restorāna patrons maksā par maltīti, un apgalvo, ka klients pameta restorānu, nesamaksājot.

Jurisdikcijas likumi par piesavināšanos arī nosaka, kā personu var sodīt par piesavināšanos. Bieži vien piesavinātājs saņem naudas sodu, kas ir vienāds ar vai pārsniedz viņa piesavinātās naudas summu. Tomēr dažreiz personai, kura ir vainīga piesavināšanā, draud arī cietumsods.