Termins “pirmā valoda” attiecas uz valodu, kuru persona pazīst vislabāk un ir visvairāk pieradusi runāt. Parasti tā ir valoda, ko cilvēks dzird un galu galā apgūst nākamajos gados pēc dzimšanas. Šis termins lielā mērā atšķiras no citiem terminiem, piemēram, “dzimtā valoda”, jo tas parasti attiecas uz kolektīvas grupas, nevis personas valodu. Pirmā valoda tiek atšķirta arī no “otrās valodas”, kas attiecas uz valodu, ko cilvēks runā mazāk tekoši.
Daudzi valodnieki un agrīnās bērnības pedagogi uzskata, ka valodas apguve un apguve ir prasme, kas laika gaitā ir jāattīsta, atšķirībā no iedzimtas un instinktīvas. Šo principu var redzēt pirmās valodas apguvē, jo bērnam tā pastāvīgi jādzird no apkārtējās vides, piemēram, no vecākiem mājās. Pēc noteikta skaņu atdarināšanas perioda bērns sāks saistīt vārdus ar objektu, uz kuru tie attiecas, galu galā iemācoties virknēt vairākus vārdus frāzēs un teikumos atbilstoši šīs konkrētās valodas sintaksei. Kad bērns ir iemācījies runāt savā pirmajā valodā “izšķirošajos gados”, iespējams, pirms 6 gadu vecuma, viņš, visticamāk, saglabās valodu visu atlikušo mūžu, pat ja viņš ir apguvis citas valodas vai migrējis uz citu valsti.
Bērniem bieži var būt tikai viena pirmā valoda, taču tas ne vienmēr tā ir, jo īpaši valstīs, kurās ir vairāk nekā divas valodas, piemēram, Indijā, Singapūrā un Honkongā. Ja bērnam ir divas vai vairākas pirmās valodas, viņš tiek identificēts kā “divvalodīgs” vai “daudzvalodīgs”. Arī divvalodīgie vecāki, visticamāk, saviem bērniem nodod savu divu valodu brīvību. Iepriekšējie pētījumi apgalvoja, ka bērni, kuriem māca divas valodas, var apjukt, taču jaunākie pētījumi liecina, ka bilingvāliem bērniem ir labāki domāšanas procesi tādās lietās kā objektu klasificēšana un organizēšana. Viņiem var būt arī labākas sociālās prasmes, jo kopā ar valodu bērns apgūs arī neverbālās norādes un pieklājību, kas saistīta ar valodu.
Cilvēka dzimtā valoda daudz atklāj par viņa identitāti un audzināšanu, īpaši, ja viņa dzimtā valoda nav dzimtā valoda. Piemēram, filipīniešu bērns, kurš brīvāk runā angliski, iespējams, ir dzimis augstākās līdz vidējās šķiras ģimenē, ir bijis pakļauts Rietumu kultūrai un var socializēties ar citām vidusšķiras ģimenēm. Daudzos gadījumos personai, kurai ir pirmā un otrā valoda, runājot ir tendence sajaukt abas valodas kopā, ko sauc par “koda sajaukšanu”.