Plašsaziņas līdzekļu aizspriedumi ir uztverts priekšstats, ka presei ir un tiek virzīts konkrēts viedoklis, tā vietā, lai ziņotu ziņas vai pārraidītu raidījumus objektīvi. Šāda neobjektivitāte bieži attiecas uz plašsaziņas līdzekļiem kopumā, piemēram, avīžu ķēdi vai noteiktu televīzijas vai radio tīklu, nevis atsevišķiem reportieriem vai televīzijas šovu rakstniekiem.
Ir gandrīz neiespējami nevienam tīklam vai žurnālistiskam izdevumam netikt apvainots kādā neobjektivitātē. Smalkas lietas, piemēram, vārdu izvēle, programmēšanas laika ierobežojumi un sponsori, var likt domāt, ka organizācija nav neitrāla. Katram indivīdam, kurš ziņo vai raksta ziņas, ir arī smagi jāstrādā, lai neatklātu savu viedokli. Šie viedokļi var atklāt neobjektivitāti, vienkārši izvēloties vārdus vai locījumus un balss toni, sniedzot ziņas.
Viens no mediju aizspriedumiem ir nespēja iekļaut dažādus viedokļus par stāstu. Bieži vien var uzskatīt, ka tas neietver pretēju viedokli, taču būtu praktiski neiespējami iekļaut visus viedokļus par konkrētu jautājumu, jo cilvēki pieiet jautājumiem no vairāk nekā diviem virzieniem. Piemēram, tiem, kas pieder pie tādām malas politiskajām partijām kā Libertārieši vai Zaļā partija, bieži šķiet, ka viņu viedoklis žurnālistikā nav pietiekami pārstāvēts.
Tomēr šī nespēja pārstāvēt visas stāsta puses, iespējams, nav tīša neobjektivitāte. Ziņu stāstiem var vienkārši nepietikt laika, lai aptvertu visus viedokļus, un tie var pieturēties pie klasiskajām “pusēm”, piemēram, pa kreisi un pa labi, cenšoties ierobežot mediju aizspriedumus. Plašsaziņas līdzekļi joprojām var būt tehniski neobjektīvi, jo tie nevar atspoguļot visus viedokļus.
Daži plašsaziņas līdzekļu aizspriedumi ir diezgan acīmredzami. Faktiski dažas stacijas vai programmas ir zināmas ar to, ka tās sniedz ziņas tādā veidā, kas skaidri ieņem noteiktu pozīciju. Tas attiecas uz tādām programmām kā 700 Club, kas interpretē ziņas no konservatīvā kristiešu viedokļa. Dažas valstis savos raidījumos arī norāda uz neobjektivitāti, kad valdība kontrolē plašsaziņas līdzekļus.
Piemēram, Ķīnā noteiktas programmas ir atļautas, bet citas var nebūt atļautas, un daži stāsti var tikt rakstīti, bet citi ir jāignorē. Tas ir mēģinājums kontrolēt, kā iedzīvotāji domā par pasauli, kas palīdz uzturēt valdības kontroli pār cilvēkiem. Citas valstis arī sniedz ziņas tādā veidā, kas ir vērsts uz noteiktu ideālu kopumu. Piemēram, vairākas islāma valstis kontrolē plašsaziņas līdzekļus un novirza tos uz reliģisko ideālu slavināšanu. Tā bieži notiek teokrātijās.
Vēl viens plašsaziņas līdzekļu aizspriedumu piemērs, kas mēdz parādīties islāma valstīs un arī ASV, ir faktu izklāsts, kas liecina par nacionālo un starptautisko neobjektivitāti. Vairumā gadījumu, kad galvenās pasaules problēmas tiek apspriestas, prezentējot ziņas ASV, šie jautājumi parasti tiek apspriesti pēc tā, kā tos uztver amerikāņi, nevis kā tos uztver pasaule.
Daudzi cilvēki uzskata, ka ir diezgan interesanti skatīties ziņu reportāžas no citām valstīm, kas nav viņu valsts, kas tagad ir plaši pieejamas dažādos kabeļtīklos. Šie stāsti mēdz ievērojami atšķirties no tiem, ko piedāvā tradicionālie ASV plašsaziņas līdzekļi, lai gan arī tiem var būt zināma neobjektivitāte. Īrijas ziņu stacija varētu pārbaudīt ASV lēmumus saistībā ar, piemēram, to, kā tas ietekmē Īriju. Lielbritānijas ziņu stacijas bieži uztver globālāku skatījumu, taču tās joprojām var parādīt zināmu neobjektivitāti.
Viena no pašreizējās globālās komunikācijas priekšrocībām ir tā, ka cilvēkiem ir pieejams plašs viedokļu klāsts. Neatkarīgi no tā, kur kāds dzīvo, viņš vai viņa var lasīt emuārus no Zviedrijas, klausīties radio ziņas no Tuvajiem Austrumiem, lasīt Ķīnas laikrakstus vai skatīties televīziju, kas kritizē viņu sabiedrību. Šī piekļuve ir veids, kā novērst plašsaziņas līdzekļu aizspriedumus, jo tas ļauj cilvēkiem pašiem izpētīt ziņas plašākā kontekstā. Tomēr daži cilvēki dod priekšroku plašsaziņas līdzekļiem, kas jau iepriekš informē par savu neobjektivitāti, jo tie viņiem sniedz informāciju, kas pastiprina viņu pašu uzskatus.