Kas ir poriferāņi?

Poriferāņi iegūst uzturu, uzturoties vienā vietā, sūknējot ūdeni caur sevi un filtrējot to, lai atrastu mazos organismus un pārtikas daļiņas, ko tie sagremo. Sūkļus no plēsējiem pasargā to zemais uzturvielu saturs, kā arī kairinošie muguriņi, kas izkliedēti pa visu ķermeni, ko sauc par spikulām, kas vienlaikus darbojas arī kā “skelets”. Zinātne ir atzinusi vairāk nekā 5,000 sugu, un regulāri tiek atklātas jaunas sugas. Daļēji tas ir tāpēc, ka sūkļu klāsts ir tik plašs: tie ir atrodami katrā dziļumā, sākot no tieši pret krastu un beidzot ar leju sešu jūdžu dziļās okeāna tranšejās. Sūkļa vienkāršā ķermeņa uzbūve ļauj izdzīvot okeāna spiedienā, kas vienāds ar desmitiem atmosfēru.

Ļoti ilgu laiku tika uzskatīts, ka sūkļi ir evolūcijas ziņā vienkāršākie organismi un pirmais dzīvnieku kopums. Tomēr ievērojamā filoģenētikas pētījumā 2008. gadā tika konstatēts, ka sūkļi var būt sekundāri vienkāršoti (kas attīstījušies no sarežģītākiem senčiem, iespējams, ar īstiem audiem), nevis patiesi bazāli. Jebkurā gadījumā ir vienisprātis, ka poriferānu mūsdienu forma ir visvienkāršākā no visām dzīvnieku sugām.

Lai gan poriferāniem trūkst īstu audu, tiem ir šūnu diferenciācija, un tajos ir vismaz astoņu veidu šūnas, tostarp hoanocīti (“apkakles šūnas” ar karogiem, kas sitas, lai sūknētu ūdeni caur sūkli), porocīti (cauruļveida šūnas, kas veido poras cauri. kas tiek sūknēts ūdens), pinakocīti (kas veido šūnu ārējo slāni), miocīti (muskuļu šūnas, kas atver un aizver porocītus), arheocīti (kas var diferencēties citās šūnās), sklerocīti (kas izdala aizsargslāņus), spongocīti (kas izdala strukturālo proteīnu spongīnu) un kolenocītus (kas izdala citus kolagēnus).