Kas ir potītes locītava?

Veltņkaula augšējā virsma nav vienāda platuma: priekšpusē tā ir platāka nekā aizmugurē. Kad pēda tiek pacelta uz augšu, platākā daļa ieslīd dakšā un to nedaudz izpleš, locītava kļūst cieši saslēgta un ļoti stabila. Kad pēda ir izstiepta uz leju, dakšā nonāk šaurākā daļa, un locītava kļūst vaļīgāka.

No tā izriet tiešs, ikdienā pārbaudāms secinājums: potītes izmežģījumi gandrīz vienmēr notiek brīdī, kad pēda ir izstiepta uz leju, piemēram, kāpjot lejā pa kāpnēm, piezemējoties pēc lēciena vai paklūpot uz nelīdzenas ietves papēžos. Tas ir arī iemesls, kāpēc potītes stabilitātes vingrinājumus veic tieši nestabilos stāvokļos, nevis stāvot uz plakanas grīdas.

Pēdas pagriešana ar zoli uz iekšu un uz āru nav potītes locītavas kustība. Tā notiek zemāk, starp veltņkaulu un papēža kaulu (calcaneus) esošajā locītavā, kā arī pārējās pēdas locītavās. Potītes locītava pēc uzbūves ir eņģe ar vienu asi un sāniskas kustības pieļauj minimāli.

Šī atšķirība ir svarīga ne tikai teorētiski. Tā izskaidro, kāpēc tipiskā izmežģījumā, kad pēda saļimst uz āru, plīst nevis potītes locītavas galvenās struktūras, bet gan sānu saites, un kāpēc pēc šāda notikuma ilgstoši var saglabāties nestabilitāte staigājot pa nelīdzenu zemi. Tā izskaidro arī, kāpēc cilvēks ar stīvu potītes locītavu joprojām spēj staigāt samērā normāli: daļu kustības pārņem zemāk esošās locītavas.

Biežākā potītes trauma ir sānu saišu sastiepums vai plīsums, kas rada pietūkumu un asinsizplūdumu ārējās potītes priekšā un lejā. Nopietnāki ir potīšu lūzumi, kuros var pārvietoties kaulu fragmenti un izjukt dakšas ciešums; tad locītava zaudē stabilitāti un bez atjaunošanas ar laiku attīstās nodilums.

Ārstam jārāda potīte, ja uzreiz pēc traumas nav iespējams uzkāpt uz kājas un paspert vairākus soļus, ja sāpīgs ir pats kaula izcilnis, nevis mīkstie audi ap to, ja potīte izskatās izliekta vai pagriezta, ja pēda ir nejutīga, bāla vai auksta. Tās ir pazīmes, kuru dēļ parasti tiek veikts rentgenizmeklējums.

Pirmajā diennaktī vispārēji ieteicamā rīcība ir kājas saudzēšana, paaukstēšana caur audumu, viegls saspiedējs pārsējs un kājas pacelšana augstāk. Ilgstošas sāpes, atkārtota saļimšana vai pietūkums, kas nepāriet nedēļām, ir iemesls vērsties pie traumatologa ortopēda, un atjaunošanās posmā liela loma ir fizioterapeitam.

Sarunvalodā ar vārdu „potīte” visbiežāk saprot kaula izcilni, ko var sataustīt pēdas abās pusēs. Anatomijā potīte ir tieši šis izcilnis, bet locītava atrodas augstāk un dziļāk starp izciļņiem. Tāpēc frāze „lauzta potīte” medicīniski nozīmē lūzumu izcilnī, nevis locītavas bojājumu kā tādu.

Otrs bieži sajaukts pāris ir potītes sastiepums un Ahileja cīpslas bojājums. Sastiepums sāp pēdas sānos, bieži uzreiz pēc konkrēta paklupiena. Ahileja cīpslas plīsums sāp aizmugurē virs papēža, bieži ar sajūtu, it kā kāds būtu iesities no aizmugures, un cilvēks vairs nespēj pacelties uz pirkstgaliem uz vienas kājas. Otrais gadījums prasa ārstu tūlīt.

Ārējā potīte sniedzas zemāk nekā iekšējā. Šķietami sīkums, bet tas ir viens no iemesliem, kāpēc pēda vieglāk saļimst uz iekšu nekā uz āru: kaula siena no ārpuses ir garāka un bremzē kustību tajā virzienā, kamēr no iekšpuses to lielākoties notur tikai saite.

Tāpēc arī iekšējās puses saites plīsums ir daudz retāks, bet nopietnāks notikums nekā ārējās puses sastiepums: ja sāp tieši iekšējā puse, tas ārstam ir signāls meklēt papildu bojājumu, tostarp šķiedras kaula lūzumu augstāk pie ceļa, kas var palikt nepamanīts, ja skatās tikai uz potīti.