Izlaides līgums, kas pazīstams arī kā viss izlaides līgums, ir līgums, kurā ražotājs vai preču ražotājs piekrīt pārdot visu savu konkrētas preces produkciju vienam pircējam. Savukārt pircējs piekrīt iegādāties visu preci, ko pārdevējs spēj saražot, neatkarīgi no pircēja faktiskajām vajadzībām.
Izlaides līgumiem ir vairākas priekšrocības uzņēmumiem, kas tos noslēdz. Izlaides līgumā pārdevēji var koncentrēties uz kvalitatīva produkta ražošanu, un viņiem nav jāuztraucas par pārdošanu vai izplatīšanu vairākās tirdzniecības vietās. Pircēju priekšrocības ietver ekskluzīvas tiesības uz, cerams, kvalitatīvu produktu, un, tāpat kā pārdevējam, pircējam nav jāuztur attiecības ar vairākiem piegādātājiem. Turklāt, tā kā pircējs ir piekritis pirkt visu pārdevēja saražoto produkciju, pircējs parasti var vienoties par labu cenu pārdevēja samazināto izmaksu dēļ.
No otras puses, izlaides līgumi var būt arī problemātiski: ja konkrētas preces tirgū notiek izmaiņas, pārdevēji, kuri ir slēgti izlaides līgumos, var palaist garām iespējas pārdot par augstākām cenām. Turklāt, ja pircējs negaidīti pārtrauc darbību, pārdevējam būs jāķeras klāt, lai atrastu jaunu pircēju. Arī pircēji ir pakļauti riskam. Ja pieprasījums pēc preces vai tās tirgus vērtība negaidīti samazinās, pircējs var iestrēgt ar preci, kuru tas vai nu nevar pārdot, vai ir jāpārdod ar zaudējumiem.
Alternatīva produkcijas līgumam ir prasību līgums. Prasību līgumā pircējs piekrīt pirkt no pārdevēja tikai tik daudz preces, cik tam faktiski nepieciešams. Apmaiņā pret to pircējs piekrīt, ka pārdevējs būs viņa vienīgais šīs konkrētās preces piegādātājs. Šādā situācijā, kamēr pārdevējs spēj izpildīt pircēja pirkuma prasības, pārdevējs var brīvi pārdot citiem pircējiem.
Viena no iespējamām problēmām abu veidu līgumos ir tā, ka tie tehniski var ļaut vienai pusei neievērot savas saistības pret otru. Izlaides līgumā pārdevējs varēja pārtraukt vai palēnināt ražošanu, apgalvojot, ka ir saražojis visu iespējamo. Prasību līgumā pircējs varēja atteikties kaut ko pirkt no pārdevēja, pamatojoties uz to, ka tas vairs “nepieprasa” preci.
Vienotais komerckodekss nosaka “labticību” kā veidu, kā aizsargāt abu pušu intereses: ja pārdevēja preces saražotā produkcija pārsniedz šai precei parasto, pircējam ne vienmēr ir pienākums to visu iegādāties. Labticība attiecas arī uz pārdevēju: lai gan pārdevējs izlaides līgumā nevar atteikties ražot preci, jo prece nav pietiekami izdevīga, ja pārdevējs bankrotē, viņš var brīvi pārtraukt ražošanu.