“Radikulopātija” ir termins, ko lieto, lai aprakstītu apstākļus, kas ir izraisījuši nervu sakņu bojājumus, kas savieno mugurkaulu ar pārējo nervu sistēmu. Labi pazīstama radikulopātijas forma ir išiass, kas pazīstams arī kā jostasvietas radikulopātija. Cilvēkiem ar radikulopātiju var rasties dažādi simptomi, un stāvokli var būt gan grūti, gan nomākts ārstēt. Dažos gadījumos pacients var strādāt ar vairākiem veselības aprūpes sniedzējiem, lai iegūtu vislabāko iespējamo ārstēšanu un nodrošinātu, ka tiek apsvērtas visas ārstēšanas iespējas.
Mugurkaula nervu saknes ir nervu saišķi, kas sūta ziņojumus uz centrālo nervu sistēmu un no tās. Jutekļu nervi virza signālus centrālajā nervu sistēmā, savukārt motorie nervi nes ziņojumus no centrālās nervu sistēmas. Šie nervi satiekas mazos saišķos pie mugurkaula; saišķi izskatās kā saknes, kas izskaidro to nosaukumu. “Radikulopātija” nāk no latīņu vārda, kas apzīmē sakni, radix, apvienojumā ar grieķu sufiksu -pathy, kas nozīmē “slimība vai ciešanas”.
Radikulopātijas cēloņi ir ļoti dažādi. Gados vecāki cilvēki vai cilvēki ar novājinātu imunitāti bieži ir pakļauti riskam, jo viņu mugurkaula nervi var būt jutīgāki pret bojājumiem. Stāvokli var izraisīt arī slimības vai bakteriālas infekcijas, kā arī mugurkaula ievainojumi, īpaši traumas, kas saspiež skriemeļus. Radikulopātiju raksturo sāpes, nejutīgums un vājums, kas izstaro no mugurkaula. Dažos gadījumos arī nervu sistēma apjūk un sāk raidīt signālus bez jebkāda stimula.
Kad radikulopātija tiek diagnosticēta, ārsti parasti nosaka, vai tā ir dzemdes kakla, kas atrodas kaklā, krūšu kurvja, kas atrodas muguras vidusdaļā, vai jostasvieta, kas atrodas muguras lejasdaļā. Daži ārsti arī precīzi nosaka konkrētus skriemeļus, tāpēc var teikt, ka kādam ir “C7 radikulopātija”. Ārsts arī parasti cenšas noteikt cēloni, jo ārstēšanas gaita atšķiras atkarībā no tā, kas izraisīja stāvokli. Piemēram, bakteriālu infekciju var ārstēt ar antibiotikām, savukārt smagas traumas gadījumā var būt nepieciešama operācija, lai mazinātu spiedienu uz muguras nerviem. Dažreiz cēloni nevar noteikt, un tādā gadījumā pacienta stāvokli sauc par idiopātisku radikulopātiju.
Radikulopātijas ārstēšanai tiek izmantota atpūta, maigs vingrinājums un medikamenti. Fizikālā terapija bieži vien ir svarīga ārstēšanas sastāvdaļa, kā arī atbalsta ierīces un pasākumi, kas paredzēti, lai samazinātu stresu un spriedzi mugurkaulā. Dažos gadījumos var būt nepieciešama operācija, lai novērstu cēloni vai mazinātu sāpes; radikulopātija var būt mokoša pacientam, tāpēc ir nepieciešami dažādi pasākumi, lai padarītu viņa vai viņas dzīvi izturamu.