Rāpuļtelpa ir sekla zona starp augsni un mājas pirmo stāvu. To bieži izmanto uzglabāšanai vai piekļuvei caurulēm vai citām arhitektūras pamatnēm. Rāpuļtelpa bieži tiek izmantota daudzu mājsaimniecības sistēmu, tostarp elektrisko, apkures, santehnikas un gaisa kondicionēšanas sistēmu, remontam un apkopei. Lai gan tās vairs bieži netiek iebūvētas mājās, tās bija populāras 20. gadsimta sākumā un vidū. Rāpuļtelpas ir pakļautas sliktai ventilācijai, mitrumam, sēnītēm, termītiem un dažādām citām problēmām.
Parasti mazāk nekā dažas pēdas gara, rāpuļtelpa parasti tiek veidota tieši uz augsnes, un tai var piekļūt caur atvērtiem dēļiem uz eņģēm vai mazām durvīm mājas ārpusē. Rāpošanas telpas griesti parasti ir izgatavoti no sijām, kas notur grīdu, un bieži vien ir problēmas ar ūdens kontroli. Mitrums no mājas var iekļūt rāpuļtelpā, vai mitrums no zemes vai no nokrišņiem var ieplūst telpā.
Koksni iznīcinošā sēne ir sastopama arī rāpošanas telpas koka sijām, un ir zināms, ka vēsajā telpas koksnē mitinās koksni ēdoši kukaiņi. Sēnīšu un pelējuma rašanās rāpošanas telpā ir īpaši bīstama mājai, jo palielinās gaisa ietekme mājās. Ar pelējuma sporām inficētais gaiss pa izolācijas atverēm vai kanāliem paceļas mājas telpās, liekot iedzīvotājiem elpot neveselīgu gaisu. No dažām sēnītēm un pelējuma veidiem var izvairīties, virs augsnes izolējot plastmasas barjeru, kas nodrošina neorganisku vairogu pret daudzām mikrobiem augsnē.
Jaunākās mājās iebūvēta rāpuļtelpa ir pakļauta vairākiem noteikumiem, un to var pārbaudīt, vai nav pārkāpumu. Rāpuļtelpai jābūt ar minimālu piekļuves atveri, kas tiek palielināta, ja telpā atrodas mehāniskās iekārtas; minimālais attālums starp augsni un sijām; un minimāla ventilācija, kas prasa izplūdi, lai vēdinātu katru noteiktu kvadrātpēdu skaitu telpā.