Regulējošā arbitrāža ir process, kurā ieguldītāji vai iestādes, piemēram, bankas, mēģina gūt labumu no nekonsekventiem finanšu noteikumiem. Šīs neatbilstības var izraisīt veids, kā tiek regulēti dažādi finanšu uzņēmumi, vai arī dažādu valstu atšķirīgie tiesību akti. Regulatīvās arbitrāžas ideja ir saglabāt neskartu biznesa darījuma būtību, vienlaikus izvairoties no jebkādiem regulējošiem šķēršļiem, kas citādi varētu mazināt gūto peļņu. Tā ir pretrunīga prakse, un tā ir saistīta ar tālejošām ekonomiskajām problēmām valstīs visā pasaulē.
Lai gan pasaules finanšu sabrukums 21. gadsimta sākumā palielināja prasības pēc pārredzamības lielajās finanšu iestādēs, patiesībā šiem lielajiem uzņēmumiem joprojām ir iespējas gūt labumu no regulējuma nepilnībām. Pieredzējušiem darbiniekiem šādās lielās firmās ir iespēja likt noteiktiem finanšu darījumiem izskatīties tā, it kā tie pilnībā ievērotu saistošos noteikumus, lai gan patiesībā viņi bieži pārkāpj likuma robežas vai pat pārkāpj tās. Regulējuma arbitrāžas prakse ir ļoti ienesīga, lai gan dažkārt tā nopietni apdraud plašāku ekonomisko ainu.
Viens no veidiem, kā tiek panākta regulējuma arbitrāža, ir regulējuma nekonsekvence attiecībā uz noteiktu finanšu iestāžu skatījumu. Piemēram, bankām ir jābūt pietiekamiem aktīviem, lai segtu ar to veiktajiem ieguldījumiem saistītos riskus. No otras puses, institucionālajiem investoriem, apdrošināšanas sabiedrībām un citiem galvenajiem finanšu spēkiem nav gluži tādu pašu ierobežojumu. Banka varētu nodot risku kādai no šīm iestādēm, lai izpildītu tās prasības, taču risks joprojām pastāv.
Starptautiskie centieni ieviest finanšu noteikumus, kas būtu saistoši visām pasaules valstīm, nav pilnībā vainagojušies ar panākumiem. Rezultātā noteikumu kopums, kas ir saistošs ieguldījumu sabiedrībai vienā valstī, var nepastāvēt citā valstī. Lai to izmantotu, lielie uzņēmumi mēdz veikt darījumus visur, kur likumi ļauj tiem attīstīties, kas ir vēl viens regulējuma arbitrāžas veids.
Tā kā regulējuma arbitrāža var pastāvēt dažādos veidos, to ir grūti pamanīt un vēl grūtāk novērst. Dažos gadījumos, piemēram, kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas darījumos, kas palīdzēja bankrotēt milzīgas finanšu iestādes 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, šī prakse ir bijusi ārkārtīgi kaitīga. Parasti notiek tā, ka lielāko finanšu iestāžu sabrukums plūst uz leju un kaitē to pilsoņu ekonomiskajai situācijai, kurus šīs iestādes apkalpo. Šī iemesla dēļ šāda arbitrāža pēc iespējas vairāk jāuzrauga likumdevējiem, lai novērstu šādu katastrofālu finanšu notikumu rašanos.