Renfīlda sindroms, ko sauc arī par klīnisko vampīrismu, ir reta psihiska slimība, kuras gadījumā slimnieks izjūt piespiešanos patērēt asinis. Traucējumi, ko 1992. gadā identificēja klīniskais psihologs Ričards Nolls, nav iekļauti pašreizējā psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM-V). Saskaņā ar pašreizējo psihiatrisko terminoloģiju šo traucējumu klasificē kā šizofrēniju vai parafiliju.
Stāvoklis ir nosaukts varoņa Renfīlda vārdā Brema Stokera 1887. gada romānā Drakula. Renfīlds ir psihisks pacients, kurš ēd mušas, ticot, ka uzņems to dzīvības spēku. Galu galā viņš sāk barot mušas zirnekļiem un zirnekļus putniem, pēc tam apēd putnus, lai iegūtu lielāku dzīvības spēka koncentrāciju. Cilvēki, kas cieš no šīs slimības, parasti uzskata, ka viņi iegūst zināmu spēku vai spēku, patērējot asinis.
Renfīlda sindroma slimnieki pārsvarā ir vīrieši. Traucējumus parasti izraisa notikums bērnībā, kurā slimnieks asiņu redzi vai garšu saista ar satraukumu. Pubertātes laikā pievilcības sajūta asinīm kļūst seksuāla.
Stāvoklis parasti notiek trīs posmos. Pirmajā gadījumā, autovampirismā vai autohemofāgijā, cietējs dzer pats savas asinis, bieži sagriežot sevi, lai to izdarītu. Otrais posms ir zoofāgija, kas sastāv no dzīvu dzīvnieku ēšanas vai to asiņu dzeršanas. Šajā posmā ietilpst arī dzīvnieku asiņu iegūšana no miesnieka vai lopkautuves patēriņam.
Trešajā, patiesā vampīrisma stadijā, cietušā uzmanība tiek pievērsta citiem cilvēkiem. Viņš var nozagt asinis no slimnīcām vai asins bankām vai dzert asinis tieši no dzīva cilvēka. Dažas personas pēc nonākšanas šajā stadijā izdara vardarbīgus noziegumus, tostarp slepkavības.
Lai gan Renfīlda sindroms ir nesen nosaukts un vēl nav pieņemts DSM, tas nav jauns traucējums. Nolls atzīmēja acīmredzamas atsauces uz traucējumiem vācu psihiatra Ričarda van Krafta-Ebinga 1886. gada tekstā Psychopathia Sexualis un izteica pieņēmumu, ka Stokers varētu būt pazīstams ar Krafta-Ebinga darbu.