Replikācijas portfelis ir ieguldījumu portfeļa veids, kas ir strukturēts tā, lai atbilstu vai atkārtotu dažāda veida apdrošināšanas saistību vērtību ar aktīvu kopumu. Dažreiz to dēvē par sintētisku aktīvu, portfeļa mērķis ir līdzsvarot pašlaik turētos aktīvus ar šīm saistībām. Tas savukārt palīdz stabilizēt saistību portfeli un pat var atvieglot šo saistību kā parāda instrumentu tirdzniecību.
Izmantojot atkārtotu portfeli, mērķis ir izveidot aktīvu grupu, ko var saskaņot ar saistību grupu. Attiecībā uz ieguldījumiem apdrošināšanas saistībās tas nozīmē, ka daži aktīvi, kas palīdz kalpot kā šo instrumentu pamatā esošais nodrošinājums, nodrošina parāda spilvenu vai garantiju. Šī pieeja palīdz ierobežot risku, ko investori uzņemas, iegādājoties šīs apdrošināšanas saistības, jo dublējošais portfelis palīdz samazināt iespēju ciest zaudējumus no šīm iegādātajām saistībām.
To pašu kopīgā portfeļa vispārējo koncepciju var izmantot citās ieguldījumu stratēģijās. Tā kā portfeļa vērtība ir līdzīga cita līdzdalības kopuma vērtībai, ieguldītājs zina, ka aktīvi nedarbojas, kā paredzēts, kopējamā portfeļa aktīvi var palīdzēt kompensēt zaudējumus. Rezultātā ieguldītājam ir iespēja gūt taisnīgu atdevi, vienlaikus pasargājot to no kopējiem zaudējumiem.
Vēl viena replikējošā portfeļa priekšrocība ir iespēja analizēt šajā grupā turētos aktīvus un izmantot tos, lai prognozētu apdrošināšanas saistību vai citu parāda instrumentu, kas tiek turēti attiecīgajā portfelī, kustību. Ja šīs prognozes ir precīzas, ir vieglāk noteikt, vai šīs saistības ir jātur noteiktu laiku un pēc tam jāpārdod ar peļņu vai arī tās jāuzglabā ilgtermiņā. Tajā pašā laikā portfeļa aktīvu kustības prognozēšana var arī palīdzēt investoriem noteikt, vai šīs saistības nekavējoties jāpārdod, ņemot vērā gaidāmos tirgus apstākļus, kas varētu mazināt no šiem ieguldījumiem gūto atdevi.
Pastāv zināmas atšķirības viedokļos par replicējoša portfeļa izveides efektivitāti. Atbalstītāji uzskata, ka šī pieeja var vēl vairāk nostiprināt investora pozīcijas un radīt vēl vienu noderīgu instrumentu tirgus aktivitātes novērtēšanai. Nelabvēļi uzskata, ka, lai gan šī metode var būt noderīga, citas stratēģijas var darboties tikpat labi, lai aizsargātu ieguldītāja intereses.