Kas ir revīzijas politika uzņēmumā?

Praksē ar vienu vārdu tiek apzīmētas divas dažādas lietas. Pirmā ir ārējā revīzija: neatkarīga zvērināta revidenta atzinums par gada pārskatu, ko regulē Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likums un Revīzijas pakalpojumu likums. Otrā ir iekšējais audits: uzņēmuma paša kontroles funkcija, kas pārbauda procesus, risku pārvaldību un iekšējās kontroles sistēmu. Revīzijas politika parasti apraksta abas un skaidri norobežo, kur beidzas viena un sākas otra.

Vispirms noskaidrojiet, vai uzņēmumam gada pārskata revīzija vispār ir obligāta. Likums sadala sabiedrības kategorijās pēc bilances kopsummas, neto apgrozījuma un darbinieku skaita, un no kategorijas ir atkarīgs, vai vajadzīgs zvērināta revidenta atzinums, ierobežotā pārbaude vai nekas no tā. Sliekšņi laika gaitā tiek pārskatīti, tāpēc aktuālos skaitļus jāskatās likuma redakcijā portālā likumi.lv, nevis vecos rakstos.

Otrs solis ir revidenta izvēle. Revīzijas pakalpojumus Latvijā drīkst sniegt tikai zvērināts revidents vai zvērinātu revidentu komercsabiedrība, kas iekļauta attiecīgajā reģistrā. Politikā ir vērts noteikt, kurš institūcijas līmenis apstiprina revidentu, kā tiek vērtēta neatkarība un kā rīkojas ar papildpakalpojumiem, piemēram, konsultācijām nodokļu jautājumos, kas var radīt interešu konfliktu.

Trešais solis ir sagatavošanās darbam. Labā revīzijas politikā ir uzskaitīts, kādus dokumentus uzņēmums sagatavo pirms revīzijas sākuma: inventarizācijas materiāli, debitoru un kreditoru saskaņošanas akti, aizdevumu līgumi, saistīto pušu darījumu saraksts, tiesvedību apkopojums un vadības apliecinājuma vēstule. Tāpat tiek noteikts, kurš darbinieks ir kontaktpersona un cik ilgā termiņā tiek sniegtas atbildes uz revidenta pieprasījumiem.

Biežākā kļūda ir uzskatīt revidentu par grāmatvedības pakalpojuma sniedzēju. Revidents nedrīkst pats sakārtot uzskaiti, ko pēc tam pārbaudīs, un revīzijas atzinums nav garantija, ka krāpšanas nav. Otra kļūda ir jaukt revīzijas politiku ar grāmatvedības politiku: pirmā apraksta pārbaudes procesu, otrā, kas jābūt katram uzņēmumam, apraksta atzīšanas un novērtēšanas principus, nolietojuma likmes un krājumu uzskaites metodi.

Iekšējā audita daļu politikā raksta pēc cita principa nekā ārējo. Iekšējais auditors strādā uzņēmuma valdes vai padomes uzdevumā, viņa gada plāns tiek veidots pēc risku novērtējuma, un tā atzinums nav publisks. Tieši šeit ir vērts noteikt, cik bieži tiek pārbaudīti skaidras naudas darījumi, iepirkumu procedūras, piekļuves tiesības grāmatvedības programmā un darījumi ar saistītajām personām, jo šajās vietās visbiežāk rodas zaudējumi. Publiskajā sektorā iekšējā audita sistēma ir noteikta atsevišķā likumā un iestādēm ir obligāta.