Salome bija Galilejas un Perejas valdnieka Hēroda Antipas pameita aptuveni mūsu ēras pirmā gadsimta mijā. Viņa parādās Jaunajā Derībā Mateja 14:6-8 un Marka 6:22, lai gan viņa nav nosaukta. Bībelē, tāpat kā lielākajā daļā tā laika zinātniskās literatūras, viņa tiek saukta par Hērodijas meitu.
Salomes māte Herodija sašutināja un atsvešināja daudzus savus pavalstniekus, šķiroties no Salomes tēva Hēroda II un apprecot viņa brāli Herodu Antipu, Galilejas tetrarhu. Šāda rīcība bija aizliegta saskaņā ar tā laika ebreju laulību likumu, un daži to uzskatīja par incestu. Saskaņā ar evaņģēlijiem Jānis Kristītājs bija viens no skaļākajiem Hērodijas kritiķiem. Tāpēc Herodija pierunāja Salome pavedinoši dejot Antipasam un lūgt Jāņa Kristītāja galvu kā balvu.
Stāsts par meiteni, kura spēja dejot pietiekami pārliecinoši, lai izpildītu nāvessodu kā viņas atlīdzību, gadu gaitā ir pārsteidzis daudzu mākslinieku un rakstnieku iztēli. Daudzi ir izmantojuši arī daiļliteratūru, lai spriestu par Salomes patiesajiem motīviem, jo viņa Bībelē parādās kā nekas vairāk kā bandinieks savas mātes shēmā. Masnē 1881. gada operā Herodiāde, kas veidota pēc Gustava Flobēra romānas motīviem, ir attēlota kā nevainīga Jāņa Kristītāja sekotāja, kas pēc viņa nāves izdara pašnāvību. Savā franču lugā Salome 1891. gadā Oskars Vailds Salomes lūgumu saista ar viņas neatlaidīgo iekāri pēc Jāņa Kristītāja.
Salomes deja ir plaši aplūkota arī mākslā, sākot ar Ticiāna, Moro un Klimta gleznām, cita starpā, līdz slavenajai dejas ainai Štrausa operā Salome, kuras pamatā ir Vailda luga. Salome esot iekarojusi sievastēva sirdi ar Septiņu plīvuru deju, kurā viņa nēsājusi septiņus plīvurus, kas dejas gaitā tika noņemti pa vienam. Toma Robina romānā Skinny Legs and All arī izmantota Septiņu deja kā tēma un iekļauta neaizmirstama dejas aina.