Sarkanā siļķe attiecas uz ierīci vai novirzīšanu, ko izmanto, lai novērstu skatītāja uzmanību no sākotnējās idejas. Sarkanās siļķes bieži redzamas filmās, piedzīvojumu spēlēs un mīklās. Tomēr visbiežāk šādu ierīci izmanto literatūrā, īpaši noslēpumu un trilleru stāstos.
Vienkārši sakot, sarkanā siļķe ir priekšmets, kam stāstā nav nekā cita, kā vien novērst lasītāja uzmanību no patiesā vainīgā. Tas var izpausties kā tēls, kuru lasītājs var uzskatīt par slepkavu, lai vēlāk atklātu, ka viņš ir nevainīgs. Vai arī tas var izpausties kā priekšmets, ko lasītāji uzskata par pavedienu uz atklājumu, bet kas izrādās nevērtīgs.
Agatas Kristi grāmatās bieži tiek izmantota sarkanā siļķe, lai atturētu lasītāju no patiesā likumpārkāpēja. Piemēram, filmā Kaķis starp baložiem divi līdzīgi noziegumi liek lasītājam domāt, ka konkrētais varonis ir slepkava, taču izrādās, ka abas grāmatā aprakstītās slepkavības nav saistītas, un tāpēc varonis patiesībā ir bez vainas. Filmā The Mysterious Affair at Styles lasītājs liek domāt, ka abi galvenie varoņi ienīst viens otru, taču izrādās, ka šādi viņi var slēpt faktu, ka viņi ir sazvērējušies, lai kādu nogalinātu. Šerloka Holmsa stāsti bieži izmanto sarkano siļķi kā sižeta centrālo daļu, un to dara arī Edgars Alans Po daudzos savos novelēs.
Filmās sarkano siļķi bieži var atrast Alfrēda Hičkoka stāstos, kur varoņi un lietas izrādās jebkas, nevis tas, ko skatītājs tos gaida. Viens no labākajiem sarkanās siļķes izmantošanas piemēriem mūsdienu kino ir atrodams filmā Zāģis. Visas filmas laikā divi varoņi pavada laiku ieslodzīti telpā, kurā trešais varonis guļ miris. Filmas laikā abi varoņi šķiet vainīgi virknē slepkavību, līdz beigās tiek atklāts, ka trešā persona istabā patiesībā nav mirusi. Viņš patiesībā ir slepkava.