Savvaļas bergamote jeb Monarda fistulosa ir Lamiaceae jeb piparmētru dzimtas augs. Citi izplatīti nosaukumi ir bišu balzams un tauriņu krūms. Tas ir plaši stādīts ziedu krāsas un smaržas dēļ, kā arī tāpēc, ka tas ir pievilcīgs savvaļas dzīvniekiem. Daudzgadīgs augs, tas ir Ziemeļamerikas dzimtene, kas sastopama visos zemākajos 48 ASV štatos, izņemot Floridu un Kaliforniju, kā arī lielākajā daļā Kanādas. Tai ir lavandas, balti vai rozā ziedi un pelēkzaļas aromātiskas lapas, ko var izmantot piparmētru tējas pagatavošanai.
Savvaļas bergamotes 2–5 pēdas (apmēram 0.6–1.5 m) garie stublāji katru gadu izaug no zemes. Tie ir kvadrātveida un mataini, ar daudziem zariem. Augs aizņem apmēram tikpat platu vietu, cik tas ir garš.
Savvaļas bergamotes lapas aug gar kātiem pa pāriem, pa vienai katrā kāta pusē, un ir nedaudz zobainas. Tie ir ovāli, dažreiz ar asu galu un vidēji 4 collas (apmēram 10 cm) gari. Lapas ir gaiši līdz tumši zaļas, un dažreiz tām ir dzeltena vai sarkana nokrāsa.
Spilgti krāsoti ziedi bagātīgi aug apmēram mēnesi vasaras vidū vai beigās. Ziedi ir nekopti globusi, parasti 2–4 collas (apmēram 5–10 cm) diametrā. Katrs globuss ir cauruļveida ziedu kopa. Viņu spēcīgais aromāts un bagātīgais nektārs piesaista ne tikai bites, bet arī tauriņus un kolibri.
Savvaļas bergamotu var audzēt dažādos apstākļos. Tas ir ieteicams ASV Lauksaimniecības departamenta zonām no 3 līdz 8 un vislabāk aug pilnā vai daļējā saulē. Augs pacieš daudzus augsnes veidus, sākot no vidēji smilšainas līdz mālainai, ja vien augsne nav ne piemirkusi, ne pilnībā izžuvusi. Tas augs arī vidēji skābā līdz vidēji sārmainā augsnē.
Miltrasa bieži ir problēma, īpaši lietainos apgabalos. Labas gaisa cirkulācijas nodrošināšana, nenospiežot augu, palīdzēs novērst vai ierobežot miltrasu. Augs vairojas gan ar sēklām, gan pazemes sakneņiem un katru gadu veidos arvien lielāku puduru. Savvaļas bergamote dažos apstākļos var būt agresīva izplatītāja, taču tā nav aizliegta kā dārza augs nevienā ASV štatā.
Agrāk tēju, kas pagatavota no savvaļas bergamotes lapām, Amerikas indiāņi izmantoja gan augšējo elpceļu, gan kuņģa problēmu gadījumos. Dažiem ādas stāvokļiem tika izmantota arī lapu komprese. Lapas dažreiz ir izmantotas smaržu pagatavošanai.