Simboliskie tēli attiecas uz attēliem mākslas darbā, kas bieži ietver romānus, dzejoļus, filmas un citus darbus, kuriem ir simbolisks raksturs. Attēli ir valodas vai citu stāstīšanas aspektu izmantošana, kas piesaista lasītāja vai auditorijas sajūtas, parasti izmantojot skatu, skaņu, smaržu, garšu un sajūtu aprakstus. Šāda veida attēlus bieži izmanto daiļliteratūrā un dzejā, lai radītu lasītājam dinamiskāku ainu, bieži parādot lasītājam notiekošo, nevis pastāstot viņam vai viņai, kas notiek. Simboliskie tēli tomēr ir tēli, kas kalpo simboliskam, nevis tikai burtiskam mērķim.
Simbolisku attēlu izmantošana ne vienmēr ir grūta vai sarežģīta, lai gan tas var būt būtisks radošās rakstīšanas vai stāstu veidošanas aspekts. Simbolismu un tēlainību var izmantot neatkarīgi viens no otra, un tie nav ne savstarpēji iekļaujoši, ne izslēdzoši. Stāstītājs var izmantot simboliku, lai stāstā kaut kas atspoguļotu vairāk, nekā šķiet burtiski vai tieši, savukārt tēlainība attiecas uz aprakstiem, kas piesaista lasītāja sajūtas. Tomēr, izmantojot simboliskus attēlus, tiek radīti apraksti, kas piesaista lasītāja izjūtu un atspoguļo vairāk, nekā šķiet.
Simbolisku tēlu piemērs varētu būt auksta laika vai ledus kuba apraksts, lai attēlotu stāsta varoņa “iesaldētās” emocijas. Tas parasti tiek darīts, lai “parādītu” darbību un nozīmi, nevis “pastāstītu” lasītājiem vai auditorijai, kas viņiem ir jāredz. Piemēram, rakstnieks varētu parādīt, ka kāds jutās sastindzis mīļotā nāves dēļ: “Viņš iegāja istabā un apsēdās uz dīvāna, viņa maņas bija notrulušās un pēc bērēm viņš jutās sastindzis”. Lai gan tas patiešām liek domāt un pastāstīt lasītājam, ko varonis jūt, tas ir arī nedaudz garlaicīgi.
Izmantojot simboliskus attēlus, šo pašu ideju var nodot daudz aizraujošākā un interesantākā veidā. Tā vietā rakstnieks varētu rakstīt: “Viņš iešņukstējās istabā un noslīdēja uz dīvāna, nejūtot, ka atslēgas kabatā ielīp viņa kājā; satiksmes skaņas nāca pa atvērtajām durvīm, un viņš tukši skatījās uz neizgaismoto televizora ekrānu. Šis teikums joprojām rada to pašu ideju par to, ka varonis jūtas nejūtīgs vai bez emocijām, taču tas tiek darīts, izmantojot attēlus.
Simboliskus attēlus teikumā var atrast vairākās dažādās vietās. Jūtu trūkums vai nejutīgums tiek parādīts, jo varonis ignorē taustiņu sajūtu, kas iespiežas viņa kājā. Vizuālie tēli tiek veidoti, izmantojot “neizgaismoto televizoru”, kas attēlo objektu bez nozīmes vai mērķa, līdzīgi kā varonis jūtas. Neaizvērtās ārdurvis liecina ne tikai par varoņa izklaidību, bet arī par tēla neaizsargātību un aizmirstajām iespējām.