Sintaktiķis ir valodnieks, kas specializējas gramatikas un sintakses izpētē. Agrāk šos speciālistus sauca arī par gramatiķiem, taču šī prakse vairs nav labvēlīga. Lai saprastu, ko sintaktiķis īsti dara, vispirms ir jāsaprot valodniecība, jo sintakses izpēte ir valodniecības studiju apakšnozare.
Valodniecība ir valodas zinātniska izpēte, gan teorētiska, gan lietišķa, un valodnieks ir kāds, kas valodu pēta zinātniski. Teorētiskā valodniecība, kas pazīstama arī kā vispārējā valodniecība, ietver vairākas apakšnozares, kas nodarbojas ar vārdiem, vārdu secību, vārdu nozīmi un vārdu skaņām. Lingvistikas apakšnozares ietver semantiku, sintakse, morfoloģiju, fonoloģiju un fonētiku. Gramatika, kas kādreiz tika uzskatīta par valodniecības apakšnozari, tagad parasti ir izslēgta no šī saraksta.
Teorētiskā valodniecība ietver arī valodu salīdzināšanu un valodas vēstures izzināšanu. Salīdzinošā valodniecība kā studiju virzieni cenšas atrast universālas valodas īpašības, savukārt vēsturiskā valodniecība ir vērsta uz valodas attīstību laika gaitā. Lietišķā valodniecība ir teorētiskās, salīdzinošās un vēsturiskās valodniecības īstenošana dažādās prakses jomās, piemēram, svešvalodu mācībās, izglītībā, logopēdijā, tulkošanā un runas patoloģijā.
Lingvistikā sintakse īpaši attiecas uz noteikumiem, kas regulē veidus, kādos vārdi apvienojas, veidojot frāzes un teikumus. Sintakse ir cieši saistīta ar gramatiku, jo gramatika regulē valodas struktūru, kuru ietekmē sintaktiskie noteikumi.
Tātad sintaktiķis ir valodnieks, kurš specializējas pareizu vārdu kombināciju vai modeļu izpētē teikumu un frāžu veidošanā. Sintaktiķis var būt arī persona, kas dokumentē un mēģina atklāt konkrētas valodas lietošanas standartu motivāciju.
Piemēram, pieņemsim, ka sintaktiķim tika iesniegts teikums pārskatīšanai. Sintaktiķi galvenokārt interesētu vārdu izkārtojums un tas, vai šis izkārtojums ir sakārtots, sistemātisks un atbilst standarta gramatikas un sintakses noteikumiem. Tomēr sintaktiķis būtu norūpējies arī par semantiku vai vārda nozīmi — vai konkrēts vārds ir piemērots idejas paziņošanai. Piemēram, ja teikuma veidošana būtu neērta, sintaktiķis varētu mainīt vārdu secību vai vārdu laiku, lai uzlabotu teikumu, bet parasti sintaktiķis nemainītu lietotos vārdus.