Sinusa histiocitoze, ko nedrīkst jaukt ar “sinusa histiocitoze ar masīvu limfadenopātiju”, ir medicīnisks termins, kas apraksta labdabīgu histiocītu palielināšanos limfmezglu perifērajos un medulārajos sinusos. Sinusa histiocitoze ir bieži sastopama limfmezglos. Tas ir labdabīgs simptoms, kas bieži ir saistīts ar infekcijām.
“Histiocitoze” attiecas uz stāvokļu klasi, ko raksturo pārmērīga histiocītu veidošanās un uzkrāšanās, kas ir labvēlīgs autoimūns makrofāgs, ko atbrīvo litorālās šūnas, kas pārklāj limfmezglu iekšējo endotēlija sienu. Limfmezgli ir mazi, lodveida dobi orgāni, kas ir izplatīti visā cilvēka ķermeņa tīklveida imūnsistēmā. Limfas sinusos imūnās šūnas, piemēram, histiocīti, darbojas kā filtrs vai slazds svešām daļiņām un patogēniem. Limfmezglu iekaisums ir diezgan izplatīts, īpaši, cīnoties ar infekciju.
Kā minēts, sinusa histiocitoze ir simptoms, un ārstēšana būs atkarīga no pamatcēloņa, vairumā gadījumu no infekcijas. Ja to izraisa infekcija, ārsti ieteiks labāko ārstēšanu, pamatojoties uz patogēnu, piemēram, antibiotikas.
Nosaukuma līdzības dēļ sinusa histiocitozi dažreiz sajauc ar sinusa histiocitozi ar masīvu limfadenopātiju (SHML). To sauc arī par Rosai-Dorfman slimību, tā ir reta cilvēka slimība, kuras cēlonis nav zināms. Par to parasti liecina limfmezglu pietūkums zemādas vai dziļajos audos. Tas galvenokārt skar jauniešus, īpaši pirmajās divās dzīves desmitgadēs. Tas bieži ir labdabīgs, lai gan dažreiz hronisks, un retos gadījumos tas var metastēties uz citām ķermeņa daļām caur limfātiskās sistēmas asinsvadiem. Kopš pirmās identificēšanas 1969. gadā efektīva ārstēšana ir bijusi nenotverama, un lielākā daļa ārstu iesaka rūpīgu klīnisku novērošanu bez jebkādas ārstēšanas, lai noskaidrotu spontānas pašaizārstēšanās iespēju.