Skaldi un valdi stratēģija, kas pazīstama arī kā “skaldi un valdi stratēģija”, bieži tiek izmantota politikas un socioloģijas arēnās. Šajā stratēģijā viena vara sadala citu spēku mazākos, vieglāk pārvaldāmos gabalos un pēc tam pārņem kontroli pār šīm daļām. Lai īstenotu šādu stratēģiju, parasti ir vajadzīgs ļoti spēcīgs spēks. Lai veiksmīgi izjauktu citu varu vai valdību, iekarotājam ir jābūt pieejamai spēcīgai politiskai, militārai un ekonomiskai mašīnai.
Turklāt, lai saglabātu varu un ietekmi, lielas valdības bieži strādās pie tā, lai mazākās varas un valdības neapvienotos. Faktiski šāda principu izmantošana sadali un valdi stratēģijas ietvaros ir visizplatītākā. Ir daudz vieglāk neļaut mazām lielvalstīm savienot spēkus, nekā tos sadalīt, kad tie ir izlīdzināti.
Līderi, kuri izmanto “skaldi un valdi” stratēģiju, var veicināt vai veicināt domstarpības starp mazākām varām. Šāda veida politiskā manevrēšana prasa lielu izpratni par cilvēkiem, ar kuriem tiek manipulēts. Lai veicinātu, piemēram, ķildas, ir jāsaprot to partiju politiskā un sociālā vēsture, kuras plāno piedalīties strīdos.
Stratēģija ietver arī metodes, ar kurām kontrolēt mazo iekaroto partiju līdzekļus un resursus. Piemēram, spēcīgs līderis var mudināt mazāk spēcīgu vadītāju pieņemt nepārdomātus finanšu lēmumus, lai iztukšotu mazākās varas resursus. Tas bieži vien ir veiksmīgs, ja mazāko spēku vadītājiem ir uzpūsts ego un diženuma maldi. Ir svarīgi atzīmēt, ka šī forma ir efektīva tikai tad, ja mazākā vara ļauj sevi ietekmēt lielākajai jaudai.
Skaldi un valdi stratēģija ir plaši izmantota visā vēsturē. Gan Romas impērija, gan Lielbritānijas impērija apspēlēja nelielas ciltis un grupas, lai kontrolētu savas zemes un teritorijas. To izmantoja romieši, kad viņi ieņēma Lielbritāniju, kad Britu impērija ieņēma Indiju un kad anglonormāņi ieņēma Īriju. Galvenā politiskā stratēģija, skaldi un valdi, joprojām tiek izmantota daudzās valstīs.