Skaņu māksla ir laikmetīgās mākslas veids, kas koncentrējas uz skaņas stimulāciju. Tā vietā, lai acis būtu interesantas, tāpat kā tradicionālā glezniecība, skaņu mākslā tiek izmantota mūzika, radītas skaņas un skaņas tehnoloģijas, lai radītu māksliniecisku klausīšanās un dzirdes pieredzi. Šī salīdzinoši jaunā mākslas forma ir ieguvusi kaislīgu sekotāju, jo tā sasniedz mākslas pasauli jaunā un atšķirīgā veidā.
Viena no agrākajām skaņu izstādēm bija mākslinieku kolekcija 1983. gadā, kas notika Ņujorkas tēlniecības centrā. Izrādi sauca par skaņu/mākslu, un tika uzskatīts, ka tā ir mākslas formas termina izcelsme. Populārā izstāde izraisīja strīdus mākslas pasaulē, prātojot, vai skaņu māksla tiek pareizi uzskatīta par mākslu, mūziku vai hibrīdu darba formu.
Skaņu mākslinieciskums var izpausties dažādos veidos, un šķiet, ka tā ir arvien plašāka mākslinieciskā iespaida forma. Daži mākslinieki veido vietai specifiskas skaņas instalācijas, kurās skaņas objekti laika gaitā attīstās. Skatītājs var izvēlēties palikt tik ilgi, cik vēlas vai aiziet tik ātri, cik vēlas, taču viņš riskē palaist garām svarīgus skaņas notikumus. Šīs instalācijas bieži vien ir ļoti atkarīgas no vides, un daži uzskata, ka tās tiek uzskatītas par skaņām tikai tad, ja tām ir struktūra, kurai nepieciešama konkrētā vide.
Skaņu mākslas radīšanā tiek izmantoti daudzi principi, kas izriet no zinātnes par akustiku un skaņas ietekmi uz cilvēka ķermeni. Eksperimenti ir parādījuši, ka skaņas vibrācijas noteiktās frekvencēs var izraisīt reakciju cilvēka ķermenī, pat ja vibrācijas patiesībā ir pārāk zemas, lai to sadzirdētu. Dažas zemas frekvences vibrācijas var izraisīt pat sliktu dūšu organismā. Dažās skaņu mākslās klausītāji ir daļa no pieredzes, jo izmantotās skaņas rada mākslu, kā tās ietekmē ķermeni un prātu.
Skaņu mākslas definīcija ir diezgan sarežģīta, un pat tie, kas tiek uzskatīti par šīs jomas dibinātājiem, nevar vienoties par to, ko tā nozīmē. Daži eksperti norāda, ka šis termins palīdz aprakstīt jēdzienu saistībā ar tradicionālo mākslu; skaņu mākslinieks izmanto toņus un audio efektus, kā gleznotājs izmanto krāsas un formas. Citi norāda, ka šis termins to atšķir no mūzikas kompozīcijas, jo skaņas māksla balstās uz savu vidi un konkrētiem objektiem, nevis uz mūzikas skaņdarbu, ko var paņemt un atskaņot jebkur.
Skaņu māksla ir kļuvusi par populāru konceptuālās mākslas veidu, un instalācijas bieži var atrast modernās mākslas vai eksperimentālās mākslas muzejos. Jaunībā pieredze no viena eksponāta līdz nākamajam var būt pilnīgi atšķirīga, tai var būt pilnīgi atšķirīgi līdzekļi, mērķi un izmantotās tehnoloģijas. Mākslas vai mūzikas entuziastiem ir vērts doties uz vietējo izstādi, lai atklātu skaņu mākslinieku radīto jauno pasauli.