Kas ir sociālā arheoloģija?

Kolins Renfrjū nodibināja sociālo arheoloģiju 1970. gados un paplašināja šo jēdzienu 1990. gadu sākumā. Viņš ir britu arheologs, kurš lielu daļu savas akadēmiskās karjeras pavadīja Kembridžas Universitātē. Viņš publicēja lielu darbu par sociālās arheoloģijas nozīmi, taču ir devis arī daudzus citus ieguldījumus šajā jomā, tostarp koncentrējoties uz laupīšanas novēršanu lielākajās vēsturiskajās vietās visā pasaulē.

Sociālajai arheoloģijai ir daudz priekšrocību. Tas var palīdzēt atšķirt un identificēt kultūras un cilvēkus, kas, iespējams, ir atrasti tajā pašā apgabalā. Tas var sniegt kontekstu tam, kad šie cilvēki varēja dzīvot un kā viņi varēja dzīvot un mijiedarboties konkrētajā laikā. Šāda veida arheoloģija var pat noteikt sabiedrības laika periodu, neizmantojot radiooglekļa datēšanas priekšrocības.

Sociālā arheoloģija sniedzas daudz tālāk, nekā tikai dažādās vietās atrasto artefaktu identificēšana. Tā pēta cilvēku kultūru un cenšas arheoloģiskos ierakstus padarīt par vēsturisku stāstījumu, kas cilvēkiem nedaudz pastāsta par attiecībām, klasēm un valdībām, kas, iespējams, ir bijušas pirms viņiem noteiktā vietā. Jo vairāk priekšmetu vai artefaktu tiek atrasti kopā, jo vieglāk var būt noteikt, kāda veida sabiedrība tur ir dzīvojusi.

Lai pastāstītu par šo vēsturi, sociālā arheoloģija cenšas apvienot artefaktus un citus pierādījumus vietā ar to, kas jau ir zināms par vēsturi šajā vietā. Galu galā kaut kādai interpretācijai ir jānotiek, jo nav iespējams tieši novērot, kādam nolūkam kultūra vai persona izmantoja objektu. Tāpēc šāda veida arheoloģija dažos gadījumos var ieviest mūsdienu neobjektivitāti, jo tā mēģina izskaidrot sabiedrību no mūsdienu perspektīvas. Arheologiem ir jāsargājas no šādas neobjektivitātes, taču to var nebūt iespējams pilnībā novērst. Tāpat dažas hipotēzes var nebūt iespējams pārliecinoši pierādīt.