Sociālā politika ir politika, kuras mērķis ir risināt sociālos jautājumus, sākot no nabadzības līdz rasismam. Daudzām valdībām ir aģentūras, kas formulē un pārvalda sociālo politiku, un valdības pievēršas sociālajiem jautājumiem dažādos veidos. Eiropa bieži tiek uzskatīta par ļoti progresīvu sociālās politikas modeli, kurā ir vairākas tālejošas programmas, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzību Eiropas Savienībā. Sociālās politikas reforma var notikt arī ārpus valdības, kā tas redzams, kad kopienas organizācijas strādā, lai atbalstītu nelabvēlīgā situācijā esošus pilsoņus.
Sociālās politikas ideja ir tāda, ka pasākumu veikšana cilvēku labklājības veicināšanai kopumā ir laba ideja. Sociālās politikas tūlītējs efekts var būt ekonomisks un sociāls uzlabojums valstī, taču daudzi cilvēki arī uzskata, ka labums citiem cilvēkiem pēc būtības ir labs, pat ja tas nedod tūlītēju labumu. Faktiski pētījumi par sociālo politiku, šķiet, liecina, ka izlīdzināšanas mēģinājumi dod labumu sabiedrībai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā; piemēram, centieni panākt vienlīdzīgu sieviešu iekļaušanu darba vietā ir radījuši lielāku un daudzveidīgāku darbaspēku, un veselības aprūpes nodrošināšana ar valdības starpniecību visiem Eiropas pilsoņiem ir samazinājusi veselības aprūpes izmaksas, kā arī radījusi veselīgākus un produktīvākus iedzīvotājus.
Daži sociālās politikas piemēri ir: valdības pensijas, nabadzīgo iedzīvotāju labklājība, pārtikas taloni, mājokļu iniciatīvas par pieņemamu cenu, veselības aprūpe, bezdarbnieka pabalsti, vienlīdzīgu iespēju nodarbinātības likumi, pretdiskriminācijas likumi un politikas iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt labumu nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem sabiedrībā. Piemēram, daudzas valstis mudina savas koledžas un universitātes pieņemt studentus neatkarīgi no vajadzības, lai sniegtu cilvēkiem ar ekonomisku neizdevīgumu iespēju doties uz koledžu, uzlabojot viņu iespējas.
Valdības sociālā politika var ietvert skaidrus likumus, kas izstrādāti, lai risinātu satraucošus sociālos jautājumus, piemēram, likumus, kas aizliedz nodarbinātības diskrimināciju rases, dzimuma vai ticības dēļ. Tie var ietvert arī programmas un iniciatīvas, kas tiek izmantotas, lai kaut kādā veidā veicinātu progresu sociālo jautājumu risināšanā, piemēram, stimuli izstrādātājiem, kuri būvē mājokļus par pieņemamu cenu, lauku veselības pieejamības programmas un lasītprasmes programmas.
Sociālās politikas īstenošanā sabiedrībā var būt iesaistīti arī uzņēmumi un organizācijas. Uzņēmumi, kas vēlas tikt uzskatīti par sociāli atbildīgiem, piemēram, var ziedot mērķiem, kas atbalsta sociālo jautājumu uzlabošanos, vai arī tiem var būt iekšējā politika, kas atbalsta centienus pēc vienlīdzības. Sociālās politikas izstrāde notiek arī vairākās lielās un mazās organizācijās, kas veido programmas sociālo jautājumu risināšanai vai lobē valdību, lai tā veiktu funkcionālas juridiskas izmaiņas, kas palielinās sociālās iespējas.