Sociālā terapija ir uz grupu terapiju orientēta uzvedības ārstēšana, ko praktizētāji izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem ar dažādām psiholoģiskām problēmām, piemēram, fobijām, trauksmi un depresiju, kā arī tādiem stāvokļiem kā autisms un attīstības traucējumi. Šīs terapijas formas uzmanības centrā ir mijiedarbība sociālās terapijas grupā, nevis individuāla mijiedarbība ar psihologu vai konsultantu. Svarīga ideja sociālajā terapijā ir tāda, ka cilvēki mācās un attīsta uzvedību, to izpildot, tāpat kā bērni mācās darīt lietas, spēlējoties un atdarinot citus. Atbalstītāji apgalvo, ka šī terapija var palīdzēt cilvēkiem attīstīt un mainīt sociālo uzvedību, īpaši praktizējot vai veicot uzvedību grupas vidē, un ka grupas mijiedarbība ir šāda veida mācīšanās atslēga. Šī terapeitiskā pieeja ir balstīta uz psihoterapiju un ir aprakstīta kā uz attīstību vērsta psihoterapija.
Šo terapijas veidu ir izstrādājuši kopš 1970. gadiem, galvenokārt Freds Ņūmens, bijušais padomnieks ar doktora grādu analītiskajā filozofijā, un Lois Holzman, attīstības psihologs. Abi ir aktīvi darbojušies East Side Institute of Group and Short Term Psychotherapy, sociālās terapijas prakses un teorētiskās attīstības centrā. Ņūmenu un Holcmanu ietekmēja arī padomju psihologa Ļeva Vigotska darbi, kurš uzskatīja, ka mācīšanās un attīstība ir sociāla, nevis individuāla darbība, un austriešu filozofs Ludvigs Vitgenšteins.
Sociālās terapijas izmantošana autisma un Aspergera sindroma ārstēšanai ir īpaši izplatīta bērniem ar šiem stāvokļiem. To dažreiz izmanto kā sociālo prasmju terapiju, kuras mērķis ir mācīt sociālo mijiedarbību grupas vidē, bieži izmantojot sarunas, stāstus, spēles un tā sauktos mācību skriptus. Īpašs sociālās terapijas veids, ko sauc par apzinātas darbības pārtraukšanu (SODA), ir metode sociālo problēmu risināšanas prasmju mācīšanai bērniem ar autismu, kuriem var būt problēmas izprast parasto sociālo uzvedību un mijiedarbību. Šo terapeitisko pieeju sociālo prasmju praktizēšanai un mācīšanai izmanto arī personām, kurām ir cita veida attīstības traucējumi.
Sociālo terapiju var izmantot arī tādu apstākļu ārstēšanai kā mānijas depresija, trauksme un depresija. Atbalstītāji apgalvo, ka mijiedarbība un sarunas grupā palīdz slimniekiem labāk tikt galā ar saviem apstākļiem un ka šī sociālās grupas mijiedarbība dalībniekiem ir emocionāli, garīgi un intelektuāli labvēlīga. Sociālā terapija bija zināmā mērā pretrunīga, īpaši tās sākumposmā, un tā netiek uzskatīta par galveno psiholoģijas vai psihiatrijas daļu, bet vēlākos gados tā ir ieguvusi plašāku atzinību.