Solidaritātes nodokli parasti iekasē valdība, lai palīdzētu nodrošināt finansējumu projektiem un iniciatīvām, kuru mērķis ir apvienot sabiedrību vienam vai vairākiem konkrētiem mērķiem. Visbiežāk nodoklis tiek aprēķināts procentos no kopējiem ienākumiem un ir papildus iedzīvotāju vai organizācijas ienākuma nodoklim. Dažos gadījumos solidaritātes nodokli aprēķina pēc iedzīvotāju un organizācijas ienākumu sliekšņa, bet citos tā var būt vienota procentuālā daļa vai likme. Šādi nodokļi parasti ir pretrunīgi sabiedrībā, jo bieži vien nodoklis tiek iekasēts, mēģinot radīt līdzekļus vai nu finanšu krīzes kompensēšanai, vai arī tādu projektu finansēšanai, kuriem nav citas reālas alternatīvas un kuri var nesaņemt pilnīgu sabiedrības atbalstu. Gadu gaitā daudzas valstis ir ieviesušas vai uzskatījušas šādu nodokli kā atbildi uz dažādām situācijām, parasti sabiedrības satraukumam.
Vācija bieži tiek minēta kā viena no tādām valstīm, kas izmanto solidaritātes nodokli. 1991. gadā, apvienojoties Austrumvācijai un Rietumvācijai, valdībai bija jāizveido fonds, kas varētu paātrināt atkalapvienošanos un nodrošināt kapitālu tikko integrētajai pārvaldei. Izvēlētais risinājums bija solidaritātes nodokļa iekasēšana ar vienotu 7.5% likmi visiem iedzīvotāju ienākumiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Lai gan sākotnēji tas sabiedrībai tika piedāvāts kā īstermiņa pasākums, nodoklis tika atcelts pēc gada, bet pēc tam atkal tika iekasēts 1995. gadā un pazeminājās līdz 5.5% 1998. gadā, turpinājās līdz 2011. gadam un izraisīja juridiskas problēmas, pamatojoties uz konstitūciju. . Tā kā vēl nav atrisinātas juridiskas problēmas, kas saistītas ar nodokļa konstitucionālo pamatojumu, tas paliks iegrāmatots līdz 2019. gadam.
Tāpat citas valstis ir ieviesušas vai apsvērušas solidaritātes nodokļa iekasēšanu, lai risinātu sociālās un finansiālās problēmas. 2011. gadā dažas valstis, kas bija Eiropas Savienības paspārnē, šādu nodokli uztvēra kā iespēju izkļūt no kropļojošā parāda, kas apgrūtināja to ekonomiku. Atklājot nodokli savā priekšlikumā Pasaules Bankai un SVF par taupības pasākumiem, Grieķija ierosināja solidaritātes nodokli, ko tā vēlāk iekasēja, liekot Grieķijas nodokļu maksātājiem pārskaitīt līdz 5% no saviem ienākumiem atkarībā no viņu gada algas. Tas nepārsteidzoši izraisīja nemierus ielās, bet nodoklis guva virsroku.
Arī Itālija ir apsvērusi iespēju ieviest solidaritātes nodokli, cenšoties 2011. gadā kontrolēt savas parādu problēmas. Tomēr nodokļu apsvērumi šajā gadījumā bija īpaši vērsti uz Itālijas turīgajiem, nevis visiem nodokļu maksātājiem. Pēc pārrunām par parāda kontroles kopējo ietekmi Itālija tomēr mainīja kursu un svītroja iespējamo nodokli no saviem taupības priekšlikumiem Pasaules Bankai un SVF.