Spitālīgo kolonija ir kopiena, kas izveidota, lai ievietotu karantīnā cilvēkus ar spitālību — hronisku slimību, ko izraisa bakteriāla infekcija. Formāli organizētas spitālīgo kolonijas ir pastāvējušas vismaz kopš viduslaikiem, un dažas spitālīgo kopienas pēc izvēles izolējās pirms viduslaiku perioda. Visā pasaulē joprojām var redzēt dažas spitālīgo koloniju, lai gan piekļuve šādām kolonijām vairs nav ierobežota, un iemītnieki var brīvi pamest, ja viņi to vēlas.
Ideja izolēt cilvēkus ar spitālību, labāk pazīstamu kā Hansena slimību, radās viduslaikos ārkārtīgi plaši izplatītās bailes no cilvēkiem ar kropļojumiem. Viduslaiku sabiedrība arī baidījās no spitālīgajiem, jo cilvēki domāja, ka slimība ir lipīga. Spitālīgās kolonijas tika izveidotas, lai spitālīgos izolētu iekšā, lai tie nenonāktu saskarē ar pārējo sabiedrību, lai gan nepilnīga izpratne par spitālību izraisīja cilvēku internēšanu ar dažādām slimībām, ne tikai spitālību, šādās kolonijās vēsturiski. .
20. gadsimtā spitālības pētījumi atklāja, ka patiesībā ir ļoti grūti saslimt ar Hansena slimību un lielākā daļa pasaules iedzīvotāju ir imūni. Turklāt pētnieki atklāja dažādas slimības ārstēšanas iespējas. Rezultātā daudzas spitālīgo kolonijas tika slēgtas, jo vairs nebija vajadzības pēc šādām telpām. Tomēr dažas spitālīgo cilvēku kopienas izvēlējās palikt savu bijušo koloniju vietās ar draugiem, ģimenes locekļiem un pazīstamu vidi.
Apstākļi spitālīgo kolonijā var būt diezgan dažādi. Dažas kolonijas būtībā bija kā mazi ciemati, un, lai gan tās atradās nomaļās, izolētās vietās, iedzīvotāji piedzīvoja diezgan patīkamus dzīves apstākļus. Citos gadījumos spitālīgo kolonija varētu būt ļoti drūma vieta, kur trūkst piemērotas mājokļa, slikti apstākļi lauksaimniecībai un ierobežotas iespējas saņemt atbalstu no apkārtējās kopienas. Abos gadījumos fakts, ka iedzīvotājiem netika ļauts pamest spitālīgo koloniju, būtu bijis, maigi izsakoties, berzes.
Vēsturiski, ja spitālīgajam kāda iemesla dēļ vajadzēja izkļūt no spitālīgo kolonijas, viņam vai viņai bija jāzvana zvans vai jāvalkā kāds trokšņains priekšmets, lai brīdinātu cilvēkus, līdzīgi kā uzliek zvaniņu kaķim. Ideja bija tāda, ka pilsoņi, kuri baidās no inficēšanās, varētu izklīst pēc skaņas, lai gan šī pieredze neapšaubāmi bija arī pazemojoša, lai atturētu spitālīgos no tirdzniecības ar ārpasauli un klaiņošanu sabiedrībā. Spitālīgie bija arī spiesti izmantot citu naudu nekā pārējie iedzīvotāji, un lielākā daļa spitālīgo koloniju lielā mērā paļāvās uz labdarību no reliģiskām organizācijām un draudzīgiem pilsoņiem, lai izdzīvotu.