Starptautiskā starpniecība ir mēģinājums atrisināt strīdus starp valstīm. Tā darbojas pēc tiem pašiem strīdu izšķiršanas principiem, kas attiecas uz strīdiem starp privātpersonām. Tas ir veids, kā dot pusēm kontroli pār domstarpību noregulēšanu, izmantojot objektīvus norādījumus neitrālā vidē. Starptautiskā starpniecība var ietvert tādas lietas kā tirdzniecības un komercijas jautājumi vai mēģinājums novērst vai apturēt bruņotu konfliktu. Daudzas valstis izmanto starptautisko starpniecību, lai atrisinātu strīdus par dažādiem jautājumiem.
Tirdzniecības un tirdzniecības konfliktu jomā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) ir izstrādājusi savu strīdu izšķiršanas sistēmu. PTO aktīvi iesaistās daudzu tirdzniecības strīdu risināšanā. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir izveidojusi Starptautiskās tirdzniecības samierināšanas parauglikuma likumu. Eiropas Savienība (ES) ir noteikusi alternatīvas strīdu risināšanas metodes, piemēram, mediāciju, par galveno ES valstu politisko prioritāti visās konfliktsituācijās.
Starptautisku strīdu starpnieki bieži ir augsti cienītas personas ar stingru apņemšanos risināt problēmas miermīlīgā ceļā. Suverēna valsts, kas ir ļoti ieinteresēta starptautiskā vai reģionālā stabilitātē, bieži kalpos par starpnieku starptautiskos strīdos. Atsevišķām valstīm ir milzīgi resursi, ko piedāvāt starptautiskajā starpniecības procesā, tostarp politiskie līderi, kuriem ir zināšanas par strīdīgo kultūru un konflikta būtību.
Starptautisko starpniecību var sarežģīt kultūras un valodas barjeras. Ir arī situācijas, kad partijām ir izteikta nacionālās identitātes apziņa un gatavība pielietot spēku, lai saglabātu vai gāztu pašreizējo spēku līdzsvaru. Šķietami neatrisināmu konfliktu starpniecība prasa dziļu pušu sūdzību izpratni un neatlaidīgu apņemšanos atrisināt konfliktu.
Īpašas nevalstiskās organizācijas (NVO), piemēram, Amnesty International un Kārtera centrs, ko dibināja bijušais ASV prezidents Džimijs Kārters, var arī palīdzēt starptautiskajā starpniecības procesā. Konflikta puses var uzskatīt, ka NVO ir neitrālākas šajā situācijā, jo tām nevajadzētu būt valdības darba kārtībai, un ideālā gadījumā to vienīgais mērķis ir strīdu atrisināt mierīgā ceļā. Tas ir arī apsvērums, izmantojot tādas starpniecības organizācijas kā Quakers, Islāma konferences organizācija un Oxfam. Šīs organizācijas strādā ne tikai, lai atrisinātu konfliktu, bet arī panāktu izlīgumu starp pusēm.
Valstis var arī lūgt vai pieņemt ANO palīdzību, lai risinātu savus strīdus. Pusēm vispirms ir jāpieņem ANO starpniecības “mandāts”, kas nozīmē, ka ANO ģenerālsekretāram ir tiesības tikties ar visām strīdā iesaistītajām pusēm. Viņam ir arī tiesības apspriesties ar visām pusēm par risinājumiem konflikta atrisināšanai un piedāvāt idejas un risinājumus. Tāpat kā ar citiem starptautiskās starpniecības veidiem, rezultāts nav saistošs.