Kas ir Talkies?

Pirms sarunu parādīšanās mēmās filmas pavadīja tiešraides orķestri, kas spēlēja līdzi teātrī, un, kad bija nepieciešams dialogs vai ekspozīcija, tika rādīti starptitri ar rakstisku materiālu. Atmosfēra teātrī, kurā rāda mēmās filmas, būtu bijusi diezgan patīkama, jo apmeklētāji bieži runāja viens ar otru par filmu un kā grupa reaģēja uz īpaši satriecošiem notikumiem. Doma par sarunām kinoteātrī šodien, protams, ir maldinoša, jo cilvēki vēlas spēt koncentrēties uz ainām un dialogu.

Jau 1900. gadā tika mēģināts izveidot skaņu ierakstus filmu pavadīšanai. Agrīnie pionieri šajā jomā saskārās ar vairākām problēmām, no kurām ne mazākā bija skaņas kvalitāte. Viņiem bija arī jāsinhronizē ieraksts ar filmu, kas bija sarežģīti, jo audio atskaņošanai un filmas demonstrēšanai tika izmantotas dažādas ierīces. Viņiem bija arī jācīnās ar skaļuma līmeņiem, kurus bija grūti pielāgot bez elektriskā pastiprinājuma.

Pusaudžu gados skaņu diska tehnoloģija bija attīstījusies tiktāl, ka sinhronizācija bija kļuvusi daudz vienkāršāka, un cilvēki bija arī izstrādājuši skaņu filmā, nodrošinot sinhronu atskaņošanu. Tomēr pirmā pilna garuma talkie iznāca tikai 1927. gadā, kad The Jazz Singer tika iepazīstināta publika visā pasaulē.

Sākotnēji daudzi cilvēki iebilda pret sarunām, uzskatot, ka tās sabojā mēmā kino tīrību. Ievērojami režisori, piemēram, Alfrēds Hičkoks, izteica dziļu nepatiku pret sarunām. Tomēr sarunas izrādījās neapturams paisums, pārņemot producēšanas studijas un teātrus visā pasaulē.

Viena no neveiksmīgākajām sarunu uzplaukuma blakusparādībām bija teātra orķestru izzušana. Daudzi mūziķi šādos orķestros protestēja pret “konservētu mūziku”, taču viņu centieni galu galā bija nesekmīgi, un, tā kā teātriem vairs nebija jāalgo orķestri filmu pavadīšanai, to pieskaitāmās izmaksas tika krasi samazinātas. Sarunas beidza arī vairākas aktiera karjeras, jo aktieri ar bieziem akcentiem vai dīvainām balsīm palika bez darba.