Testamenta labuma guvējs ir persona, kura ir norādīta testamentā un kura iekasē testamenta nolasīšanas laikā. Citiem vārdiem sakot, testamenta saņēmējs manto mantu vai īpašumu no mirušas personas, kura ir sastādījusi testamentu. Saņēmējam var būt jāmaksā nodokļi vai citas nodevas par mantojumu atkarībā no valsts tiesību aktiem un mantojuma lieluma.
Kad persona sastāda testamentu, tai personai ir jāsadala savs īpašums un īpašums. Testamenta sastādītājs var nosaukt vienu vai vairākus labuma guvējus, kas iekasēs pēc viņa nāves. Saņēmēji var būt ģimenes locekļi, labdarības organizācijas, dāvinājumi vai jebkura cita organizācija, kurai testamenta rakstītāja vēlas atdot savu naudu.
Persona, kas raksta testamentu, nosauc mantojuma izpildītāju. Izpildītājs var būt labuma guvējs vai neatkarīga trešā persona, piemēram, advokāts. Izpildītājs ir atbildīgs par aktīvu sadali atsevišķiem labuma guvējiem un pārrauga testamenta diktātu.
Pēc tādas personas nāves, kurai ir testaments, testaments nonāk mantojuma procesā. Tas ir formāls juridisks process, kurā valsts izpildītājs sadala īpašumus. Tiesai, iespējams, būs jāpārrauga aktīvu sadale atkarībā no mantojuma lieluma, testamenta apstrīdēšanas vai vairākiem citiem faktoriem.
Testamenta nolasīšana, kas parasti notiek tūlīt pēc nāves, parasti ir pirmā darbība, ko veic mantojuma izpildītājs. Testamenta nolasīšana parasti tiek veikta, klātesot katram testamenta labuma guvējam. Izpildītājs paziņos, kurš saņem kādus īpašumus.
Ja testaments ir neapstrīdēts, testamenta saņēmējs parasti saņem aktīvu – īpašumu, naudas līdzekļu vai citu – sadali no testamenta salīdzinoši ātri, tiesai parakstot testamentu. Pēc tam testamenta saņēmējs kļūst par īpašumu īpašnieku un var ar tiem darīt visu, ko vēlas. Labuma guvējam būs jāmaksā nodokļi par mantojumu parasti jebkurā situācijā, ja vien nav ieviesti īpaši mantojuma un īpašuma plānošanas noteikumi, piemēram, trasti.
Ja persona nesastāda testamentu, viņa īpašumi netiek sadalīti testamenta ceļā. Tā vietā likumi par testamentu nosaka, kurš saņems kādu mirušā mantojuma daļu. Persona, kas manto saskaņā ar mantojuma likumiem, nav mantojuma saņēmējs, jo testaments netika mantots, un mantojuma nodokļi parasti ir lielāki.