Termins tieša spēle tiek izmantots, lai atšķirtu divu veidu teātra iestudējumus — mūziklu un nemuzikālu. Tieša luga ir teātra gabals, kas nav mūzikls, bet balstās uz runāto vārdu, lai pastāstītu stāstu. Šāda veida spēle virza stāstu caur runāto dialogu, nevis dziesmu un deju. Abas šīs mākslas formas tiek uzskatītas par lugām, taču parasti tās tiek prezentētas pilnīgi atšķirīgos stilos. Tiešā lugā drāma vai komēdija bieži izvēršas galvenokārt varoņu sarunās, savukārt mūziklā dialoga var nebūt vispār.
Ir daudz veidu tiešo lugu, tās var būt pilna garuma, parasti divu vai trīs cēlienu, vai īsākas — viencēliena. Pilna garuma lugā darbība tiek sadalīta cēlienos, un var būt pārtraukums. Viencēliena izrāde mēdz būt daudz īsāka un bieži tiek izrādīta festivāla vai īsu lugu nakts ietvaros. Ir pat mini lugas, kas var būt piecas vai desmit minūtes garas un ietilpst šajā kategorijā.
Šo lugas veidu var iedalīt arī divās dažādās kategorijās: komēdija vai drāma, taču ir arī variācijas, piemēram, komēdijas drāmas. Komēdija pastāstīs vieglu stāstu, savukārt drāma parasti pārņems nopietnāku tēmu. Lai gan dažkārt dramaturgs sapludinās abus žanrus, veidojot teātra skaņdarbu, kas skatītājos var izraisīt spēcīgas emocijas, kas mijas ar smieklu viļņiem. Ir arī eksperimentālas lugas, kas tiek uzskatītas par taisnām lugām. Tie var ietvert neparastu valodu, rakstzīmes vai īpašos efektus, lai pastāstītu stāstu.
Daži tiešu lugu piemēri ir: Tenesija Viljamsa “Traimi ar nosaukumu Desire”, Jūdžina O’Nīla “Ilgais dienas ceļojums naktī” un Sema Šeparda “Prāta meli”. Tiešas lugas var būt grūtāk uzņemt, it īpaši Brodvejā, jo tās parasti ir grūtāk pārdot auditorijai. Bieži vien teātra apmeklētāji tiecas pēc tīras izklaides, padarot mūziklus ienesīgākus kasēs. Lai gan tiešā lugā var būt mūzika, mūzika ir vairāk līdzeklis noskaņas vai atmosfēras radīšanai, nevis stāsta stāstīšanas veids. Šāda veida lugas bieži izaicina skatītājus un prasa vairāk klausīšanās un domāšanas, nevis izklaidējot dažas stundas.