Tīklenes plīsums ir plīsums, kas rodas, kad acs ābola stiklveida šķidrums jeb “želeja” slīd un velk tīkleni. Kad acis notiek dabiskajā novecošanās procesā, želeja, kas aizpilda acs iekšējo dobumu, sāk bojāties un pārvietoties. Šāda veida kustības padara novecojošas acis vairāk pakļautas tīklenes asarām. Ja plīsums notiek vienā no tīklenes asinsvadiem, tas var izraisīt stiklveida asiņošanu. Šo asiņošanu dažkārt pavada pēkšņa pludiņu vai zibšņu lietusgāze, kas var aptumšot redzi.
Neatkarīgi no tā, vai asas asaras aptumšo redzi, apdraud redzes zudumu, jo tās ļauj šķidrumam caur asaru sūkties zem tīklenes un var pakāpeniski pacelt tīkleni, izraisot regmatogēnu tīklenes atslāņošanos. Šī riska dēļ optometristi un oftalmologi bieži uzraudzīs, vai cilvēka tīklenē nav plīsumu, ko var noteikt, paplašinot zīlītes ar īpašiem acu pilieniem. Pēc atklāšanas asaru var pielīmēt pie acs sienas, izmantojot lāzerus vai krioterapiju (ārstēšanu ar sasalšanu). Šīs procedūras parasti ir nesāpīgas un atstāj rētu acs aizmugurē, kas noslēdz tīkleni un novērš šķidruma noplūdi.
Tīklenes plīsums bieži paliek neatklāts bez acu pārbaudēm un eksāmeniem, jo tās simptomi ir nesāpīgi. Šādi simptomi ir pludiņu vai mirgoņu parādīšanās vai palielināšanās, ko izraisa stiklveida želejas deģenerācija šķidrumā. Vēl viens šī stāvokļa simptoms ir ēnas vai aizkara parādīšanās, kas nolaižas pār vienu aci, kas bieži atrodas perifērijā un pieaug. Arī pēkšņa redzes kvalitātes pazemināšanās var liecināt par plīsumu.
Ja to neārstē, tīklenes atslāņošanās, ko izraisa plīsums, novedīs pie tā, ka tīklene zaudēs barības vielas, kas tiek pārnestas caur asins piegādi. Tā rezultātā tīklene var zaudēt spēju darboties; dažos gadījumos pastāvīgi. Lieliem tīklenes atslāņošanās gadījumiem nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, savukārt mazus atslāņošanās gadījumus var salabot ar lāzeru tāpat kā tīklenes plīsumus.
Personām, kurām ir tuvredzība, kam ir veikta kataraktas operācija vai kuriem ir bijis sitiens pa galvu vai aci, ir paaugstināts tīklenes plīsuma vai atslāņošanās risks. Arī pacientiem, kuriem ir bijusi asarošana vienā acī, ir viena no desmit iespējamība iegūt asaru otrā acī. Tomēr kopumā tīklenes atslāņošanās ir retāk sastopama un skar aptuveni vienu no desmit tūkstošiem cilvēku.