Literatūras gabala tonis ir literāra tehnika, ko rakstnieks izmanto, lai nodotu lasītājiem attieksmi. Šāda attieksme var būt pret viņa tēmām, lasītājiem vai abiem. Rakstnieki var iestatīt toņus gan daiļliteratūras, gan zinātniskās literatūras darbiem, un paustā attieksme atspoguļos autoru, stāstītāju vai varoņus atkarībā no darba veida. Rakstnieki var izmantot daudzus elementus, lai radītu plašu toņu klāstu, tostarp formālu vai neformālu, humoristisku vai prātīgu, kā arī personisku vai attālu. Lai gan darba tonis var palīdzēt nodot noskaņojumu, rakstniekiem un lasītājiem jāsaprot, ka toņi un noskaņas nav viens un tas pats.
Dikcija vai vārdu izvēle varētu būt visvieglāk atpazīstamais līdzeklis literāra darba toņa noteikšanai, taču rakstnieks var izmantot dažādas citas literāras tehnikas. Piemēram, rakstnieks var sakārtot savus vārdus noteiktā veidā, lai sasniegtu noteiktu efektu, praksi vai pētījumu, kas pazīstams kā sintakse. Viņš var arī izmantot attēlus, kas ir veids, kā lietot vārdus, lai piesaistītu kādu vai visas lasītāja maņas, un bieži vien ietver metaforu un līdzību izmantošanu. Rakstnieki bieži manipulēs ar detaļām, iekļaujot tās vai izlaižot tās, lai sasniegtu noteiktus toņus. Katrs no šiem paņēmieniem var saglabāt nemainīgu toni visa darba laikā vai mainīt vai attīstīt to, kas dažreiz notiek.
Toni var atrast gandrīz visu veidu literatūrā. Ja daiļliteratūras darbos, piemēram, romānos, novelēs, lugās un novelēs, tiek runāts par toņiem, šie toņi parasti ir darbu stāstītāju vai varoņu attieksme. Tāpat, ja zinātniskās literatūras raksti, piemēram, žurnālu raksti, memuāri un biogrāfijas, kā arī dokumentālās filmas, pauž toņus, attieksme parasti ir autora attieksme. Tomēr paturiet prātā, ka tie nav konkrēti noteikumi. Romānu toņi varēja paust autora attieksmi, tāpat kā dokumentālo filmu toņi varēja paust subjektu attieksmi.
Iespējams, rakstīšana, kurā vispazīstamāk izmantota literārā toņa tehnika, ir dzeja. Tas varētu būt tāpēc, ka dzejoļi ir paredzēti emociju un jūtu paušanai. Dzejnieki izmanto šo tehniku, lai palīdzētu saviem lasītājiem labāk izprast šīs emocijas un jūtas. Tāpat kā citos daiļliteratūras un nedaiļliteratūras darbos, dzejoļu toņi var būt rakstnieku vai stāstītāja vai subjekta attieksme.
Ir svarīgi saprast, ka literatūras gabala tonis un noskaņa nav viens un tas pats. Rakstniekiem un lasītājiem nevajadzētu lietot šos vārdus savstarpēji aizstājot. Kad cilvēks apraksta darba noskaņu, viņš lielākoties apraksta emocijas vai sajūtas, ko darbs viņam radīja pēc tā izlasīšanas. Tāpēc noskaņojums ir vairāk literārs termins, savukārt tonis ir īsts literārs paņēmiens. Rakstnieki var izmantot toņu radīšanas tehniku, lai palīdzētu viņiem radīt noskaņas.